Pirmā mierlaika grāmata

Tik pamatīgs, ka vai valsts pamatos liekams, – tāda ir mana pirmā asociācija, ieraugot valsts simtgadē iznākušās grāmatas 1920.– 1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos, notikumos, atmiņās pirmo sējumu, veltītu 1920.–1922. gada posmam. Savukārt, šķirstot biezumbiezo (818 lappušu) sējumu, jūties gandrīz vai kā laika mašīnā aizlidojis līdz jaunās Latvijas valsts pirmajiem miera gadiem, kad zeme bija karu izpostīta, bet latvieši, pirmoreiz vēsturē izcīnījuši savu valsti, pilni patriotisma un jauncelsmes apņēmības. Tolaik nebija modē vaimanāt, ka #vissirslikti, jo cilvēki, tikko pārdzīvojuši pasaules karu, revolūcijas haosu un lielinieku teroru, zināja, kā ir tad, kad patiešām ir slikti. Ministru kabineta sēžu protokolus grāmatā papildina arī citi dokumenti, avīžu rakstu izvilkumi, karikatūras, cilvēku, notikumu un sadzīves priekšmetu fotogrāfijas, dienasgrāmatas un citi sabiedrības ikdienu raksturojoši materiāli, emocionālā stāstā iezīmējot valdības tālaika lēmumu kontekstu un rādot lielu cilvēku ticību Latvijas valsts idejai, kas vēlāk palīdzēja pārdzīvot padomju okupācijas pusgadsimtu.   

Šis turklāt nav pirmais šāds vēsturiski informatīvais ķieģelis, bet gan otrais – Latvijas 95 gadu jubilejā iznāca un šur tur grāmatnīcās vēl esot iegādājams pirmais sējums: 1918.–1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. Projekts paredz vēl vismaz divus sējumus. Cik ātri tas notiks, tas atkarīgs no finansējuma, stāsta projekta vadītāja, Valsts kancelejas dokumentu pārvaldības departamenta vadītāja Līga Peinberga:

"Grāmatas izmaksas ir gana lielas, mums bija divi atbalstītāji – Latvenergo un Latvijas valsts meži, bet lauvas tiesa nāca no valsts budžeta. Tā kā vēl nav zināms, kā tiks veidots nākamais budžets, stingri iezīmētas naudas nākamajam sējumam nav." Laikaposmam no 1922. līdz 1925. gadam vajadzētu divus sējumus. 

Grāmata tiek dāvināta publiskajām bibliotēkām un skolām, pirmā sējuma metiena (3000 eksemplāru) neliela daļa bija pieejama tirdzniecībā. Tā gan bija lielāka, nekā būs otrajam sējumam, kur no kopējā 2000 eksemplāru metiena grāmatnīcās nonāks tikai 150 eksemplāru. (Tiem, kas uzskata, ka mūsdienās visam jābūt digitālā formā un ka lielas grāmatas dzīvoklī tikai aizņem daudz vietas, jāatgādina kāds bēdīgs fakts – pagaidām neviens nevar garantēt, ka pēc pusgadsimta digitālais fails būs atverams, bet attiecībā uz drukātām grāmatām mums pieredze ir un tā liecina, ka grāmata dzīvo daudzus gadsimtus.)  

Vācieši un krievi neticēja

Projekta ideja pieder Valsts kancelejai. "Mums sāka likties, ka pie savas valsts esam ļoti ātri pieraduši, jau sākam teikt nevis "mūsu valsts", bet "šī valsts", un ka kaut kas lietas labā ir jādara," stāsta Līga Peinberga. "Secinājām, ka varam, par pamatu un centrālo asi ņemot Ministru kabineta protokolus, apaudzēt tos ar tālaika emocijām, radot izpratni par valsti kā vērtību, kas mums ir tik grūti nākusi un nav pelnījusi, lai mēs tik īsu brīdi pēc neatkarības atjaunošanas sāktu pret to nevērīgi izturēties. Latvijas otrajā simtgadē vajadzētu beigt lietot vārdus "šī valsts". Man tie ļoti griež ausīs!" Viens no grāmatas veidotāju komandas, Latvijas Nacionālā arhīva Izziņu un dokumentu izmantošanas nodaļas vecākais eksperts Dr. hist. Gints Zelmenis atgādina, ka pasaulē ir daudz lielāku tautu, piemēram, kurdi, kurām savas valsts nav, un mūsdienās, kā rāda kaut vai katalāņu pieredze tādā demokrātiskā valstī kā Spānija, valsti dibināt ir gandrīz neiespējami. 

Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā patriotisma latviešos tiešām bija vairāk, virsmērķis bija tikko iegūtās valsts nostiprināšana un attīstība, kā to apliecina pārsteidzoši ātrā saimnieciskā attīstība, lai gan sākumā daudzi vācbaltieši un krievu emigranti neticēja, ka tik mazs valstisks veidojums vispār var pastāvēt.

Valsts celšana no drupām bija jāsaprot burtiski, daudzi tajā laikā vēl dzīvoja zemnīcās. "Varbūt tāpēc prieks par jauno valsti sabiedrībā bija tik liels, cilvēki vēl spēja priecāties par nelielām lietām, izbaudīt to, ka pēc posta gadiem, kas vilkās kopš pasaules kara sākuma, viņiem beidzot ir iespējas, un daudzi novērtēja arī to, ka uz viņiem vairs nešauj," atgādina viena no grāmatas veidotājām, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte.