VEF bija augstā līmenī attīstīta sabiedriskā ēdināšana. Rūpnīcas divi ēdināšanas kombināti piedāvāja garšīgas un daudzveidīgas pusdienas, turklāt tam laikam modernās ēdnīcās, kas varbūt pat pārsita Eiropas līmeni. Absolūts brīnums, ko vefieši varēja stāstīt padomju cilvēkiem tur — ārā, bija zviedru galds, kur par rubli astoņdesmit varēja ēst, līdz acis sprāga laukā, un piedāvājums neatpalika no mūsdienu Lido.
VEF — proletariāta zelta bedre
Padomju laikā vispārējā deficīta un blatu sistēmas apstākļos superuzņēmumā VEF strādājošie bija privileģētā stāvoklī. Parastiem pilsoņiem daudzas stundas vajadzēja pavadīt garās rindās pie veikaliem, lai dabūtu tur pievesto desu, gaļu un citas pašsaprotamas lietas. Bet vefieši sava uzņēmuma veikalos varēja iegādāties labas kvalitātes pārtiku, arī pusfabrikātus vai jau gatavus ēdienus, kas parastam padomju pilsonim pat sapņos nerādījās.
Vēl viena taustāma lieta, kas vefiešus darīja īpašākus par citiem viņi varēja ievērojami lētāk iegādāties pašu ražotos telefonus un radioaparātus, ko veikalos nemaz nevarēja nopirkt — piemēram, slaveno Spīdolu vai VEF 212. Visiem gan nepietika.
Par šīm un citām vefiešu privilēģijām padomju laikā – bezprocentu kredītu, veselības aprūpi, kultūras un sporta pasākumiem – zina stāstīt Guna Roze, kas pati šajā rūpnīcā strādājusi. Lasiet jaunākajā Sestdienā!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.