Kopumā es šos desmit gadus vērtēju pozitīvi, KNAB ir izdevies paveikt ārkārtīgi daudz. Neskatoties uz tumšo posmu, kad vadītājs bija Normunds Vilnītis, KNAB kopumā izdevies publiskajā telpā uzturēt diskusiju par korupcijas problēmām, kas lielākā vai mazākā mērā veicina neiecietību pret korupciju no sabiedrības puses. KNAB izdevies panākt, ka valsts amatpersonas tomēr baidās, ka KNAB varētu atklāt viņu koruptīvās darbības. Kad birojs uzsāka savu darbību, noziedzīgās korupcijas izplatība bija nomācoša, pastāvēja gandrīz masveidīga kukuļu izspiešana. Pirmie KNAB darbības gadi panāca to, ka kukuļu izspiešana praktiski izzuda, tagad gan sakarā ar finanšu krīzi šī problēma atkal saasinājusies. Veiksmīgi izdevies arī izstrādāt pretkorupcijas stratēģijas programmu, ietekmēt politisko dienas kārtību, noteikt nepieciešamību kontrolēt fizisku personu ienākumus un norādīt uz nepieciešamību reglamentēt lobēšanu, kā arī veiksmīgi nodrošināt partiju finansēšanas kontroli.
Bet kas īsti kontrolē pašu KNAB - Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) vai Ģenerālprokuratūra?
Pastāv dažādi kontroles mehānismi. Pirmstiesas izmeklēšanu kontrolē prokuratūra un vēlāk savu lēmumu izsaka tiesa, administratīvā procesa uzsākšanu kontrolē tiesa, arī partiju finansēšanas kontroli uzrauga tiesa, valsts noslēpuma aizsardzības prasības kontrolē SAB. Lai nepieļautu koruptīvas darbības pašā birojā, pieļauju, ka, neraugoties uz iekšējo paškontroli, savas kompetences ir arī Drošības policijai. Nedrīkst paļauties vienīgi uz KNAB darbinieku godaprātu.
Savulaik pirms jūsu apstiprināšanas KNAB vadītāja amatā jūs piekritāt tikties ar Aivaru Lembergu un Andri Šķēli. Kāpēc un vai, jūsuprāt, šobrīd KNAB vadība tādā veidā tiek ietekmēta?
[Toreiz] Man bija pārliecība, ka es šajā amatā varēšu strādāt godīgi, atbilstoši likumam. Man bija jāiet uz šādu kompromisu, jo zināju, ka bez viņu piekrišanas manis apstiprināšana amatā nebūs iespējama. Es esmu pārliecināts, ka šādas tikšanās vairs nenotiek un ka Streļčenoka [KNAB pašreizējais vadītājs] apstiprināšanai amatā šādas tikšanās nebija nepieciešamas. Konkurss bija skaidrs un caurspīdīgs, un konkursa komisijā nebija neviena politiķa, tikai tiesu varas institūciju pārstāvji. Šī bija līdz šim tīrākā KNAB priekšnieka ievēlēšanas procedūra.
Vai toreiz jums tika norādītas kādas robežas, kuras jūs kā nākamais KNAB vadītājs nedrīkstētu pārkāpt?
Šie ieteikumi bija izteikti diplomātiski. Cik nopratu, galvenā problēma bija tāda, ka ne Šķēle, ne Lembergs KNAB nevēlējas redzēt Jutu Strīķi. Kad viņi mani informēja par savu vēlmi, es atbildēju, ka varu to izpildīt tikai tad, ja tam būs tiesisks pamatojums. Teicu, ka bez tiesiska pamatojuma es viņu atlaist nevaru.
Jūs izjutāt konkrētu politisku spiedienu, kad bijāt KNAB vadītājs, vai šodien jūsu vērtējumā KNAB no šī spiediena izdodas izvairīties?
Drīzāk jāskatās no pretējās puses, valdība pati uz KNAB vairs neizdara spiedienu, līdz ar to KNAB nav nepieciešams pretoties kādam spiedienam. Viņi pirmo reizi pēc vairākiem gadiem var strādāt profesionāli, bez atskaitīšanās politiskajā līmenī.
Valdībai ir KNAB budžeta noteikšanas svira. Vai tas nav nedaudz problemātiski?
Protams, iestāde būtu neatkarīgāka, ja budžetu pats KNAB virzītu izskatīšanai Saeimā, bet mūsu likums ir tāds, kāds tas ir. Līdz šim neesmu novērojis, ka valdība to būtu izmantojusi, lai kaut kā ietekmētu KNAB. Šeit arī jāpaļaujas uz parlamentārās kontroles mehānismiem, deputātam ir iespējams izteikt savu viedokli un balsot Saeimas komisijas sēdē. Līdz šim man nav bijis pamata uzskatīt, ka valdība ietekmē KNAB, izmantojot budžeta iedarbības mehānismu.
Tātad valdībai ir ietekme uz KNAB budžetu un uz iestādes vadītāja izvēli, bet tā to šobrīd neizmanto.
Es nepiekrītu tam, ka valdībai ir ietekme uz KNAB vadītāja izvēli, jo esmu zināmā mērā ideālists un, ja valdība saka, ka tā izsludina konkursu un profesionāļu komanda vērtē kandidātus, kas pieteikušies, tad valdība var diskutēt par šo kandidātu un viņu uzklausīt, bet virzīt citu nevar. Es neredzu pamatu, lai valdība riskētu neapstiprināt izvirzīto kandidātu.
Bet līdz šim tas tomēr ticis vairākas reizes apiets.
Teorētiski valdība var neapstiprināt kandidātu, bet tam nepieciešams ļoti stingrs pamatojums, jo būtu savādi, ja valdība tāpat vien nepiekristu profesionāļu komisijas izvirzītam kandidātam.
Kāpēc valdība tagad ir nolēmusi neietekmēt KNAB, vēlme pēc politiskās ietekmes taču nekur nav zudusi?
Tas ir lielā mērā atkarīgs no valdības vadītāja, Valdis Dombrovskis ir ieņēmis stingri neitrālu pozīciju attiecībā uz KNAB, neiejaucoties pats un neļaujot citiem iejaukties KNAB profesionālajā darbībā.
Tātad var paļauties uz Dombrovska godaprātu?
Jā, es tā uzskatu.
Vakar valdībā izskatīja jaunos noteikumus par KNAB priekšnieka amata pretendenta atlases kārtību, vai esat ar tiem iepazinies?
Neesmu paguvis ar tiem iepazīties detalizēti. Cik sapratu, tie ir paredzēti, lai atlases procedūru padarītu vēl caurspīdīgāku. Salīdzinājumā ar esošo kārtību pozitīvi ir tas, ka savu vārdu var teikt arī nevalstiskās organizācijas.
Bet vai tas nav problemātiski, ka premjers ir tiesīgs izlemt par kandidāta virzīšanu uz valdības sēdi?
To neizlemj Ministru prezidents, bet Ministru kabinets, un tā ir atšķirība no tiem noteikumiem, ar kuriem amatā tika virzīts Normunds Vilnītis. Tajā laikā Ministru prezidentam, kas toreiz bija Ivars Godmanis, bija veto tiesības. Pat ja komisija bija atzinusi kandidātu par piemērotu, premjers to varēja neapstiprināt.
Bet jaunajos noteikumos minēts, ka konkursa komisijai pretendents ar augstāko novērtējumu jāiesaka premjeram, lai to virzītu tālāk uz valdības sēdi.
Šeit ir runa par papīru virzības kārtību un ne vairāk. Tie tiek iesniegti Ministru prezidentam, un viņš tos ieliek Ministru kabineta sēdes dienas kārtībā. Viņš nekādā gadījumā nevar vienpersoniski izlemt, kāds būs valdības lēmums.
Bet pēc tā, kā tas noteikumos ir rakstīts, premjeram tomēr ir iespēja kandidātu nevirzīt tālāk.
Es pilnībā izslēdzu šādu iespēju, tad viņš pārkāptu savas pilnvaras. Jo šeit domāts, ka komisija savu lēmumu nodod valdībai, nosūtot to Ministru prezidentam.