Treškārt, abas nebijām tikušas pie pusdienām līdz pieciem un izlēmām pirms teātra apmeklējuma paēst _Muklājā_. Tur pēc fantastiskas biešu biezzupas, šīrudens pirmās ceptās līdakas un kārdinājumā krišanas ar putukrējumā mīkstināto bezē mani sasniedza atgādinājums par sleju _Dienai_. Šādos apstākļos pavisam neatvairāmi radās doma rakstīt par āboliem, jo, baudot bezē, jau slinki apcerēju, ka to varbūt varētu arī izgatavot pēc kādas vecas muižas virtuves receptes no stingrām ābolu putām.
Maija beigās, izbraucot Vašingtona pavalsti, dārzos redzēju aizmetušos ābolu miljonus, arī ūdeņus redzēju, tā ka pārliecība, ka šī ir lašu un ābolu pavalsts, man radās. Skaidrs, kāpēc mana tēva māsa to pēc Otrā pasaules kara izvēlējās par savu mītnes zemi. Svētdien piezvanīju Ainārai, jā, āboli briest, un Vankūveras fortā, kur iestādīta pirmā pavalsts ābelītes sēkla no laimes ābola, ko atveda pārceļotāji, gatavojas Vecās ābeles svētkiem, kur dabū garšot un pirkt visvisādus ābolu produktus, ieskaitot svaigi spiestu sulu, ko Amerikā sauc par sidru! Nejaukt ar franču sidru! Un vīnus, ābolmaizes, ābolu sviestu, karamelizētus veselus ābolus uz kociņa. Vientuļa ābele Amerikā, tāpat kā pie mums, rāda vecas mājas vietu. Starp daudzajiem ieceļotāju varoņiem īpašs ir Džons Čepmens jeb Džonijs Ābolsēkla, vīrs, kurš IX gs. pirmos 40 gadus klaiņoja ar ābolu sēklām mugursomā, sēdams ābelītes uz rietumiem no Pensilvānijas, kur tagad Ohaio un Indiāna. Jaunanglijas ābolu pīrāgs ar Vermontas Čedaras sieru vai vaniļas saldējumu visā Ziemeļamerikā joprojām ir izplatītākais deserts tāpat kā ābolu kraukšķis, ābolu betija un koblers.
Tomēr pasaulē slavenākais ābolu ēdiens laikam ir klasiskā Vīnes strūdele, kas radusies, iedvesmojoties no turku baklavas kārtainās mīklas un Austroungārijas pašmāju āboliem. Pazīstama ir arī krievu šarlote. Limburgas debesu un zemes stampputra, kurā kartupeļi un āboli stampāti kopā, lai iegūtu gaiši skābu piedevu pie gaļas. Normandijas ābolu sidrs, kalvadoss, etiķis, Bretaņas ābolu degvīns lambigs un vispār - Ziemeļfrancijas āboli ar zivīm, jūras veltēm, gaļu, omletēm, sieriem. Un desertos.
Ābols dienā - un dakterim mājā nav jāienāk, teic angļi. Man mīļā piemiņā studiju gadu karstmaizes, kam baltmaizi apsmērē ar sviestu, pārliek ar ābolu šķēlītēm un sieru, ļaujot cepeškrāsnī kust līdz Dalī mīksto pulksteņu konsistencei, Latgales mājās gatavotā smaržīgā ābolu pastila un krāsnī ceptie āboli ar kanēli, Londonas nama pīles fileja ar diļļu zariņiem dzidrā ābolu želejā, Martas ābolu siers ar lazdu riekstiem tajos Ziemassvētkos, kad viņa vēl godīgi gatavoja ēst, ne traki strādāja un dauzījās apkārt pa pasauli fotografēdama.