Āzijas piemērs
1960. gads Āfrikā bija lielais atbrīvošanās gads, jo šajā gadā neatkarību pasludināja 17 valstis (pirms tam Āfrikā nebija pat desmit neatkarīgu valstu). Neatkarību no Eiropas lielvarām ieguva tādas valstis kā Nigērija, Kamerūna, Čada, Somālija u. c. 50 gadu laikā šīs valstis ir gājušas dažādus attīstības ceļus, tomēr vairākumam no tām ir kopīgas problēmas: politiskā nestabilitāte, etniskie konflikti, valdošās elites korupcija un tautas nabadzība.
Šādos apstākļos nav brīnums, ka daudziem afrikāņiem prāts nenesas uz neatkarības svinēšanu. «Grūti mobilizēt cilvēkus uz svinībām, jo neatkarības puķes ir apvītušas. Pēdējo 50 gadu laikā nav piepildījušās cilvēku cerības un gaidas,» laikrakstam The New York Times stāsta Senegālas vēsturnieks Ibrahims Tiubs. Afrikāņi apzinās, ka uz citu pasaules daļu fona viņu kontinents joprojām izskatās kā likteņa pabērns. Īpaši nepatīkams ir salīdzinājums ar daudzām Āzijas valstīm, kas pēdējos gadu desmitos piedzīvojušas strauju attīstību. Ekonomikas pētnieki atgādina, ka pirms 50 gadiem ienākumu līmenis Ganā un Dienvidkorejā bija aptuveni vienāds, bet tagad starp šīm abām valstīm izveidojusies milzīga plaisa. Āfrikas valstī Ganā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju joprojām ir tikai 600-700 dolāru, kamēr Dienvidkorejā tas ir gandrīz 30 reižu lielāks (ap 17 000 dolāru).
Dusošais milzis
Lielās atšķirības daļēji skaidrojamas ar to, ka Āzijas valstis centušās ierobežot iedzīvotāju skaita pieaugumu, savukārt Āfrikas iedzīvotāju skaits jau sasniedzis miljardu un turpina strauji palielināties. Āfrikas ekonomikas attīstība vienkārši netiek līdzi iedzīvotāju skaita pieaugumam.
Āfrikā daži ar nostaļģiju atceras koloniālisma laikmetu, kad «baltais cilvēks» pieņēma visus lēmumus. Taču citi iebilst, ka tieši tas neļāva izaugt jauno Āfrikas līderu paaudzei. Āfrikas intelektuāļi spriež, ka pašlaik visvairāk nepieciešams veicināt afrikāņu pašapziņu, lai viņi saprastu, ka nebūt nav sliktāki par citu pasaules daļu iedzīvotājiem. Pēdējos gados Āfrikā ir vērojamas dažas cerīgas progresa pazīmes, piemēram, nostiprinās vidusšķira, kas pieprasa lielāku politisko atbildību no valsts līderiem. Tas rosina cerības, ka ekonomikas izaugsme un demokrātijas nostiprināšanās palīdzēs Āfrikai pārvarēt stagnāciju. Pēc bijušā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana domām, Āfrika ir «dusošs milzis, kas gaida, kad to pamodinās». Ja tas notiks, nākamie 50 gadi varētu būt daudz labāki nekā pagājušais pusgadsimts.