Divreiz vienā darbā
Talsu slimnīcas Dzemdību nodaļā Aija strādā ceturto gadu. Pa apli, - Aija saka, iet viņas 31 gada darba pieredze ar bērniem. Pirmais posms Talsu slimnīcā bija 1975.gadā, tagadējais sākās 2005.gadā. «Dzemdību nodaļa, bērnudārzs, poliklīnika un Dzemdību nodaļa,» viņa uzskaita. «Bērnudārzā sāku strādāt, jo vajadzēja pašas bērnus dabūt dārziņā. Toreiz tādi laiki bija. Poliklīnikā dibinājām ģimenes ārstu prakses. Vēlāk atkal atgriezos pie dzemdībām. Beidzu 3.medicīnas skolu.» Ģimenes ārstu praksē Aija strādājusi ar dažāda vecuma cilvēkiem - no jaundzimušiem līdz sirmgalvjiem. «Ar lieliem gan vieglāk strādāt,» stāsta sirdsmāsiņa.
Aija Talsos ir ieprecējusies. «Nāku no Latvijas laipnās puses. No turienes, kur ir jauki un atsaucīgi cilvēki. No Latgales. Mājās bija visādi kustonīši - truši, sunīši, laukos gotiņa - visus dakterēju. Ievilku šprices un šnik, šnik, sākot ar lācīšiem,» viņa stāsta. Lauku meitene bērnībā sapņoja arī par veterinārārstes profesiju, bet kļuva māsa. «Tomēr cilvēki labāk patīk. Varbūt, ka medicīna ir gēnos. Mana vecvecmāmiņa ir pieņēmusi simts bērnu dzemdības. Viņa uzvilka baltu priekšautu un devās pie dzemdētājām uz mājām,» Aija stāsta. Aijai pašai ir meita un dēls, trīs mazbērni. Arī meita un vedekla strādā medicīnā.
Bērniņš nāk
«Dažkārt jāstrādā tik ļoti, ka sviedri izsitas. It sevišķi, ja ir ķeizars, viss notiek strauji. Svarīga ir precizitāte, ātrums, cilvēcīgā attieksme.» Dienā augstākais bijušas piecas dzemdības. «Nav viegli, bet tā tie bērniņi nāk. Pa to laiku pārdomā visu dzīvi.»
«Bet tā varbūt ir tikai man?» māsiņa spriež par stresu, kas, gadiem ejot, pirms katrām dzemdībām tomēr saglabājoties. Klāt gan ir vecmāte, ārsti, sanitāri, bērnu māsa, pediatrs, ginekologs - liela komanda, bet nekad neko nevar zināt. «Pirms tam neēdam. Iekafijot aizejam pēc tam, kad viss ir noticis,» viņa stāsta. Stresojot arī tēvi. Dažiem trīcot roka, kad jāgriež nabassaite. Aijai patīk, ja dzemdībās piedalās tēvi. «Māmiņas kļūst organizētākas. Tā tomēr ir ģimenes lieta.»
Ar pirmajiem bērniem esot sevišķi grūti. Arī ar otrajiem, ja četri pieci gadi starp dzemdībām vai vēl lielāki posmi, tad mammai viss esot tikpat kā no jauna. Jāstāsta un jāatgādina, jāiedrošina, kā rūpēties par mazuli. «Māmiņas dažreiz saka, ka piena nav, nebija ar iepriekšējiem, un nebūs arī tagad. Nu pamēģiniet, kāpēc ne?» iedrošinot Aija. «Manā praksē neviena ģimene no bērna vēl nav atteikusies. Priecājas gan par puiku, gan meitu. Nevar zināt - kā būs ar dzimstību tagad?»
Nav Rīga
Pirms gadiem diviem trijiem Aija nedomādama atkal studētu medicīnu, kaut grūta bija latīņu valoda. «Bet tagad, kad veselības ministrs atkāpās, štatus samazina, normāli strādāt nevar. Tomēr nebēdāju. Sūra darbā nekā nav. Ja nu vienīgi 24 darba stundas, bet, tiklīdz uzvelku balto halātu, jūtos atbildīga. Jāsaprot, jāzina. Jāredz, ko vajag un ko ne. Jaunas māsas klāt nenāk.»
Patīkamas atmiņas, padarīts darbs un pati dzīve ir viņas gandarījums un labās emocijas. Šogad sirdsmāsiņai vēl jānobrauc ar laivu pa Abavu. «Esmu ļoti aktīva, kaut gan neesmu tik jauna, bērniem jau 33. Ir jākustas, tas ir veselīgi,» saka Aija. Darbā viņa pielieto divus instrumentus - maigumu un stingrību. Profilaktiskās potes jāšpricējot «ātri, ātri», lai nesāpētu. Vai ar maigumu un stingrību nevar pāršaut pār strīpu? «Uz ielas dikti sveicinās. Cits pat samīļo. Pat nezinu, kas tas par cilvēciņu. Acīmredzot kaut kas labs tomēr izdarīts,» atbild Aija. «Talsos mums ēka tāda pašvaka, toties kolektīvs jauks. Bet, ja ir ļoti smagas dzemdības, tad mātes vedam uz Rīgu.» Komplikāciju esot vairāk nekā agrāk.