Ziemeļkorejas vadonis pašlaik ir Kims Čen Irs, Kima Ir Sena dēls un ideoloģiskais mantinieks. Vietējā drošības komiteja darbojas gana labi, ne velti tieši Ziemeļkoreja ir valsts, par kuru neko daudz nestāsta ceļotāji. Pirmkārt, tur nokļūt nav nemaz tik vienkārši, otrkārt, ikviens ceļotājs piespiedu kārtā tiek uzticēts vietējiem gidiem - tas savukārt nozīmē, ka viņš var apceļot tikai tās vietas, kur laipnie gidi ved un valdība atļauj. Tomēr autors ir veicis tiešām lielu izpētes darbu, un apraksts ir izdevies - man vislabāk patika epizode, kurā L.Lapsa naktī devās aplūkot Phenjanu pats uz savu galvu. Tādā valstī ne katrs to iedrošinātos.
Apskates objekti gidu uzraudzībā, protams, ir tradicionāli - vadoņa un viņa dēla piemiņas vietas, pionieru paraugnometne, Korejas filmu studija, pieminekļi, muzeji, tomēr autoram izdevies radīt krāšņu kopbildi, kurā netrūkst arī dažādu sīku starpgadījumu un ieskata ne tikai oficiālajos objektos. Nezinu, vai man gribas aizbraukt uz Ziemeļkoreju un visu aplūkot pašai, taču priekšstats ir radies, un, ja kādreiz sadomāšu turp doties, Lato Lapsas grāmatu ņemšu līdz.
Turkmēnijā vēl šobaltdien valda vadoņa kults un pat skolas bērniem jāapgūst Turkmenbaši biogrāfija. L.Lapsa ir citējis gargaru izvēles sarakstu eksāmena sacerējumu tēmām, no kurām dažas: «Lai vienmēr ir miers, lai vienmēr ir mūsu varenais Turkmenbaši!» vai «Tauta, Dzimtene, Lielais Turkmenbaši neatkarības laikmeta poēzijā».
L.Lapsa gan neaprobežojas tikai ar ideoloģiju; ko vērts ir stāsts par braucienu uz Karabogazgolu - sāls ieguves vietu, kur sastopami viesstrādnieki no visurienes, vai dīvaino pusmirušo pilsēteli Dašoguzu, kuras iedzīvotājiem peļņas avoti ir tie, kurus visās valstīs uzskata par nelegāliem vai vismaz puslegāliem. Pilsēteli, kurā vienīgās skolas direktors dzīvo ar septītklasnieci, kur vietējam prokuroram ir vairākas sievas, kur narkotiku tirgošana (un lietošana) ir teju vienīgais vīriešu darbs, bet sievietes, kuras vēlas izrauties no nabadzības, kopš agras bērnības nodarbojas ar prostitūciju.
Tas gan notiek nomalēs, galvaspilsēta ir daiļumdaiļa, stāsta autors. Vadoņa portreti, veselības taka kalnos, pa kuru Turkmenbaši trenkā savas valdības ministrus - kolorīti bez gala! Lasi un nebeidz priecāties par autora aso aci un labo valodu. Taču, lai nesanāktu slavas dziesma, jāatzīmē, ka atšķirībā no grāmatas Deviņas Āfrikas Lato Lapsā politikā ieinteresēts žurnālists ņēmis virsroku pār ceļotāju (kad notiek gremdēšanās politisko kolīziju salīdzināšanā ar mūsu valstī notiekošo), turklāt šīs politizētās ainiņas ir gana vienveidīgas un didaktiskas. Tas interesanto grāmatu brīžam padara kaitinošu - galu galā, gribu lasīt par tālām zemēm, nevis par Latvijā notiekošo! Vēl viena ne pārāk izdevusies lieta ir sākumā un beigās citētie «it kā eksistējošie» Čižiks, kurš mirst tālā Krievijas nostūrī, pirms nāves daloties pārdomās ar Lato Lapsu, un Marala (apbrīnojami par Latvijas politisko dzīvi informēta būtne) no Turkmēnijas, kas raksta vēstules autoram. Turklāt lielākoties viņas domas droši vien «nejauši» sakrīt ar autora uzskatiem. Un trešais, kas vienkārši tracina, ir nebeidzamie Džordža Orvela 1984 citāti. Tomēr lasīju ar interesi. Un noteikti paturēšu grāmatplauktā. Nolikšu blakus Orvelam.