Pēdējos gados īpaši aktualizējusies tēma, ka Latvijai, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, ne vien jāspēj ražot un eksportēt tik vienkārša produkcija kā, piemēram, kokmateriāli vai tik šauras un uz vaļaspriekiem balstītas jomas izstrādājumi kā dažādu veidu rokdarbi, bet jārada augstas pievienotās vērtības produkti. Un tādi, kā zināms, rodas ciešā pētnieku un uzņēmēju sadarbībā. Bez zinātnes piesaistes vai biznesa ieinteresētības inovācijas neradīsies - tam jābūt kopā.
Tāpēc galvenā problēma šai sadarbībai ir šī diemžēl visai izteiktā aiza starp pētniekiem un uzņēmējiem. Pirmie grib eksperimentēt, izmēģināt dažādas pieejas, radīt prototipu, kas, iespējams, nākotnē var pārtapt kādā produktā, turpretim otrie vēlas jau šo gatavo produktu, kuru laist tirgū, un sākt tūdaļ pelnīt. Taču zinātnieks visbiežāk spēj savu ideju izstrādāt līdz nevienam no malas nesaprotamai kastītei ar daudziem vadiņiem, kas nav gatava masu produkcijai vai vidusmēra lietotājam.
Tomēr esmu pārliecināts, ka ne visiem izgudrojumiem jābūt tūlīt komercializējamiem, arī nākotnes dzīvotspējas un peļņas potenciāls ir nozīmīgs faktors. Ir ļoti daudz lietu, kuras ir vērts pētīt šodien (piemēram, kvantu datoru pētījumi, kas tiek veikti tepat Latvijas Universitātē), lai pēc pieciem vai desmit gadiem tās ļautu mums būt priekšā citu valstu zinātniekiem un uzņēmējiem.
Domāju, ka arī pašreizējo Latvijas veiksmes stāstu vidū ir tādi, kuros izmantotas savulaik radītās «nākotnes» tehnoloģijas, kas ar laiku kļuvušas par reāliem produktiem. Pirmais, kas nāk prātā, ir Real Sound Lab, kas ne tikai radījis unikālu produktu, bet arī sapratis, ka drīzāk jāražo komponenti sistēmām, kuras tālāk liek kopā un tirgo, piemēram, Sony, nevis pašiem jāmēģina no nulles uzcelt savu zīmolu ar tik lielu konkurenci. Arī SAF Tehnika ir veiksmīgi atradusi savu nišu un darbojas ļoti daudzās pasaules valstīs.
Šiem uzņēmumiem kopīgais, ko citi no viņiem var mācīties, ir tas, ka nepieciešams atrast savu nišu - iespējams, pat ļoti šauru! - un atcerēties, ka ir pakāpieni, uz kuriem nevar uzkāpt, kamēr kājas nav izaugušas pietiekami garas.
Savukārt pie jaunu «nākotnes» tehnoloģiju radīšanas jau tagad strādā neskaitāmi Latvijas zinātniskie institūti. Arī mūsu Elektronikas un datorzinātņu institūtā (EDI) tiek strādāts, piemēram, pie biometrijas pētījumiem, kas infrasarkanajā apgaismojumā ļauj iegūt plaukstas attēlu, kurā redzami visi asinsvadi. Tā ir precīzāka identifikācijas metode nekā pirkstu nospiedumi un ar laiku varētu tos aizvietot. Bet 2011. gada maijā gatavojamies piedalīties Grand Cooperative Driving Challenge sacensībās Nīderlandē. Tajās piedalās automašīnas no dažādam pasaules valstīm, kuras pa bezvadu tīklu sazinās ar citām automašīnām, kontrolē akseleratora un bremžu pedāļus; tai pašā laikā vadītājs kontrolē stūri - nav gluži tā, ka viss notiek tikai automātiski. Tā ir šķietama izklaide, bet sacensībās gūtā pieredze un informācija ar laiku var dot iespēju organizēt drošāku un efektīvāku satiksmi, taupot degvielu, pārvietojoties, piemēram, kolonnā vai efektīvi mainot braukšanas joslas.
Bez šaubām daudzām jaunajām tehnoloģijām Latvija kā noieta tirgus ir pārlieku maza, taču, manuprāt, mūsu valsts ir lielisks testa lauciņš. Un esmu pārliecināts, ka to vajadzētu izmantot ne tikai mums pašiem, bet arī piesaistīt lielās korporācijas no ārvalstīm, kuras šeit izvietotu savas pētnieciskās laboratorijas vai vismaz sadarbības projektus. Piemēram, pagājušajā gadā ar šādu interesi pie mums viesojās IBM reģionālais pārstāvis - ceru, ka sarunas vainagosies panākumiem. Šādas sadarbības iespējas mums jāattīsta, taču, lai tas kļūtu iespējams, nepieciešams radīt pozitīvu precedentu, kura veidošanā pašiem jāiegulda nozīmīgi līdzekļi un darbs. Ar laiku tas noteikti atmaksāsies.
* LU Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks