Iniciāļi B.B.
Good Cop/Bad Cop ir Cīrihē dzīvojošā latvieša E.Gluhova pirmā izstāde Rīgā. Preses relīzes tekstu veido franču komponista Erika Satī eseja Diena mūziķa dzīvē. Savukārt Studijas «noraidītā» intervija, kas tiešām rada konceptuāli pretencioza, mazsaturīga nieka iespaidu, kļuvusi par ekspozīcijas «verbālo papildinājumu».
Savus mākslas darbus Edgars konstruē no gataviem materiāliem: pie sienām Vecrīgas galerijā Supernova ir fotoreprodukcijas no 1987.gada žurnāla American Artist - gleznu rāmju reklāmas, vitrīnā izvietotas grāmatas, cepure, pastkartīte un mūzikas plate. Labākais, estētiski izsmalcinātākais darbs ekspozīcijā - teksts uz sienas Par nabaga B.B. Šo tekstuālo skulptūru veido cilvēku (Bendžamins Britens, Brižita Bardo, Bēla Bartoks) un izdomātu personāžu (Blīkšķu Banijs u.c.) - to, kurus apvieno iniciāļi B.B., - saraksts.
«Es cenšos, lai mani darbi nebūtu ilustrācija kaut kādai idejai vai teorijai. Zināmā mērā tas, ko es daru, ir spēlēšanās, es to uzskatu par tādu frivolitāti no savas puses. Piemēram, darbs Par nabaga B.B. (Bertolta Brehta dzejoļa nosaukums - J.J.) pastāv vairākās formās un visu laiku mainās. Šis darbs tika publicēts Kultūras Dienas autorlapā, kā arī Critical Dictionary mājaslapā un pēc tam izdevumā Provence Magazine, kur tas bija uztaisīts vizītkaršu formā,» stāsta E.Gluhovs.
Hermētiskuma sajūta
Šveicē Edgars dzīvo kopš 15 gadu vecuma. Viņš ir beidzis Bornmutas Mākslas institūta (Lielbritānija) fotogrāfijas nodaļu. Piedalījies izstādēs Bāzelē, Londonā, Lionā. Prot sešas valodas - latviešu, krievu, angļu, franču, vācu un spāņu valodu: «Mazliet runāju arī itāļu valodā. Mēģināju apgūt norvēģu valodu - nesanāca.» Viņš plāno turpināt studijas prestižajā mākslas skolā Staedelschule Frankfurtē: «Sākumā braukšu kā viesstudents uz gadu. Dzīvošu starp Cīrihi un Frankfurti.»
Edgars teic, ka Cīrihe ir līdzīga Rīgai: «Tā ir maza pilsēta, un es pazīstu to mākslas vidi. Tur arī izjūt hermētiskumu - kad kaut kur aizej, visur ir vieni un tie paši cilvēki.» Dzīvojot Eiropas centrā, E.Gluhovs neuzskata, ka ir privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar savas paaudzes māksliniekiem, kuri strādā tepat Latvijā. «Visi latviešu mākslinieki, kurus es pazīstu, ceļo daudz vairāk nekā es. Mūsu laikos ģeogrāfiskais aspekts vairs nav tik svarīgs. Taču vide, protams, tevi ietekmē.»
Utopiska nostāja
Runājot par mūsdienu mākslas norisēm Latvijā, E.Gluhovs uzsver: «Mani pārsteidz, ka šeit valda tāds uzskats, ka mums ir jāmēģina popularizēt laikmetīgo mākslu, tuvināt tai cilvēkus un izglītot sabiedrību, jo tā ir noskaņota pret laikmetīgo mākslu. Tāda nostāja ir utopiska. Pasaulē ir tādi muzeji kā Tate Modern, kuru apmeklē tūkstošiem cilvēku dienā, un mākslas gadatirgi kā Art Basel, kas jau ir masu pasākums, bet tas neliecina, ka tajā sabiedrībā cilvēki vairāk interesējas par laikmetīgo mākslu. Jebkurā valstī ir tikai mazs procentiņš iedzīvotāju, kuri tiešām par to interesējas. Pieņēmums, ka interesi par laikmetīgo mākslu var kaut kā veicināt un radīt par to saprašanu sabiedrībā, ir iluzors.»
Bet kāpēc tad Tate Modern uzņem tūkstošiem apmeklētāju dienā? «Tāpēc, ka tas ir liels muzejs. Daudzus tas interesē. Bet nav jau tā, ka cilvēki iet uz turieni un kļūst par modernās mākslas faniem. Protams, Latvijā ir jāattīsta mākslas infrastruktūra, māksliniekiem tas ir ļoti svarīgi. Pērnā gada Tērnera balvas ieguvējs britu mākslinieks Marks Lekijs nesen teica, ka laikmetīgā māksla kļūst par «kulta pasākumu». Pie mums Alvis Hermanis kaut ko līdzīgu saka par teātri. Ideja ir tāda, ka mākslas žanrs kļūst par kultu un tas ļauj mākslai attīstīties tajā lokā pilnīgi brīvā veidā. Doma par to, ka tas var iet plašumā, manuprāt, ir maldinoša.»
Man patīk kaklasaites
Agrāk E.Gluhovs vairāk strādāja ar fotogrāfiju. «Es savu rokrakstu īpaši neatpazīstu un nesaredzu. Es nezinu, vai ir tādi mākslinieki, kuri apzināti mēģina izkopt savu rokrakstu. Noteikti ir tādi, kuriem tas veidojas. Ja man tas sāktu veidoties, es apzināti mēģinātu no tā aizmukt. Jo tad jau tas vairāk kļūst par amatniecību. Ja es zinātu, ka man veidojas savs rokraksts, tas būtu pamats kaut ko mainīt,» saka mākslinieks.
Par savu māksliniecisko rokrakstu Edgars runā izvairīgi, taču viņam ir izkopts personiskais vizuālais tēls, kuru var raksturot kā Gilberts un Džordžs vienā personā. Uz jautājumu, kā viņš piestrādā pie sava tēla, Edgars atbild: «No rīta es ģērbjos un skatos spogulī - tā arī piestrādāju pie sava tēla.» Viņam ir skaistas brilles un kaklasaite. «Man patīk kaklasaites. Tu esi otrais cilvēks, kurš man šodien izsaka komplimentu par brillēm, - man jau kafejnīcā teica. Tas ir neizbēgami - ikviens mākslinieks sevi veido.»