Nav būtiski, vai es saistībā ar šo dzirdu dusmīgu murdoņu. Dusmas nekad nav piemērota reakcija uz faktu. Tā ir leģitīma emocija uz kaut ko kaitinošu, tikai tā neko labu nedod. Patiesība ir tāda, ka pasaule ir nepareizi izmantojusi tai doto iespēju. Mēs esam zaudējuši sava stāsta pavedienu, attieksmi un optimismu, un fokusēšanos uz kalpošanu visiem Dieva bērniem. Ir jāfokusējas uz «mēs», ne tikai uz «es». Saku, ka šis ir jauns sākums, jo šī nav vienkārši ekonomiskā krīze. Un ne tādēļ, lai noniecinātu kāda sāpes, bet tieši pretēji. Ir jāatzīst, ka šīs sāpes ir ļoti patiesas, un tās ir sistēmiskas.
Nepieciešamas strukturālas izmaiņas tajā, kā tiek īstenots kapitālisms un brīvā uzņēmējdarbība. Šī nav kapitālisma un brīvā tirgus, bet gan alkatības izgāšanās. Šī nav ekonomikas, bet gan tikumu un vērtību krīze. Pēdējos desmit gados esam radījuši naudas kultūru. Kapitālisms reducējās līdz jautājumam: kā es nopelnīšu? Vai tu biji uzņēmējs, ārsts vai jurists, vai koledžas students, un diemžēl pat valdībā cilvēkiem vienīgais jautājums bija: cik man par to maksās? Tas bija pretēji jautājumam: kā es kalpošu sabiedrībai? Kā radīšu pievienoto vērtību?
Šādā kalpojošajā sabiedrībā darbojas idejas spēks. Latvija ir ideja. Kā valsts, republika, tauta jūs esat cīnījušies par neatkarības ideju vismaz simts gadus, un nu pēdējos divdesmit gados tā ir sasniegta. Mums ir jāatgriežas pie idejas spēka, un tāpēc es runāju par jaunu sākumu. Mums ir jāatgūst sava stāsta pavediens. Un tas ir ļoti nopietns pasākums. Tā nav jūtu lieta; tas ir jautājums par fokusēšanos.
Paskaidrojiet dažos vārdos, kas ir jūsu radītā bezpeļņas sociālo investīciju banka Operation HOPE?
Daudzējādā ziņā Operation HOPE (OH) ir tieši tas, par ko runājam. Tā ir mana ideja, ko sākām iemiesot tai pašā dienā, kad jūs pasludinājāt Neatkarības deklarāciju - 4.maijā, tikai divus gadu vēlāk - 1992.gadā. Arī mēs bijām neatkarības kustība - ar mērķi dot varu atsevišķajam cilvēkam: pārvērst cilvēkus no skaidras naudas klientiem par banku klientiem, no īrniekiem par īpašniekiem, no sapņotājiem par mazajiem uzņēmējiem, izvest viņus no nabadzības un iemācīt to, ko es saucu par naudas valodu, par finansiālo izglītotību.
Es uzsveru, ka finansiālā izglītotība ir jaunās pilsoniskās tiesības. Ar pasaules ekonomikas krīzi fonā cilvēkam ir jāsaprot naudas valoda, citādi tu esi ekonomikas vergs. Un daudzi grib kļūt brīvi. To var paveikt šī filozofija - mīlestības motivēta vadība, finansiālā izglītotība un jauns sākums tavai dzīvei, taviem sapņiem, tavām iespējām, kam OH ir simbols.
Ko praktiski tas nozīmē? Kāda ir atšķirība no komercbankas?
Amerikā likums nosaka, ka komercbankai tavs pieteikums ir jāpieņem vai jānoraida. Vidusceļa nav. Kad ieej OH bankā jeb finansiālās izglītotības centrā, tur ir uzraksts «Neviens aizdevums netiek liegts.» Kopš pirmās dienas mēs tavu pieteikumu apstiprinām. Un pamazām pētām un risinām, kāpēc tam cilvēkam ir liegts kredīts komercbankā. Tas var prasīt pusgadu, bet beigu beigās viņš pie kārotā kredīta tiek. Ar klientu esam strādājuši roku rokā līdz pat 36 mēnešiem, un, ja galu galā viņš nedabū kredītu komercbankā, mēs apsolām to iedot. 18 gados mums no banku puses gan nav neviena atraidīta kredīta pieteikuma.
Arī bezpeļņas bankai kaut kas ir jāpelna.
18 gados galvenokārt no privātuzņēmējiem esmu savācis 500 miljonus dolāru. Eiropā to sauc par korporatīvo sociālo atbildīgumu, ASV mēs to dēvējam par reinvestīcijām sabiedrībā. Šobrīd esam nonākuši līdz punktam, kad arī lielās kompānijas to uzskata par labu biznesu. Mēs vācam naudu nekomerciālam mērķim - sniegt iedzīvotājiem no bērnu vecuma līdz pieaugušajiem gados finansiālo izglītotību. Kontrolēt naudas plūsmu, veikt uzkrājumus, ieguldījumus, saprast kreditēšanu, banku vēsturi, zināt uzņēmējdarbību, prast īpašumu apsaimniekošanu - tas galu galā ir labi arī lielajam biznesam, jo tas rada un kultivē tiem tirgu, audzina viņu nākotnes klientus.
Mēs esam bezpeļņas organizācija, bet mūsu ikgada budžets ir 20 miljoni dolāru. Mēs apkalpojam 1,2 miljonus cilvēku. Lai gan tā ir bezpeļņas organizācija, tā tiek vadīta pēc biznesa principiem: viss ir ļoti detalizēti un vērsts uz konkrētiem sasniegumiem, par kuriem ir jāatskaitās. Mums ir 140 algotu darbinieku, 10 tūkstoši brīvprātīgo darbinieku, pieci tūkstoši sadarbības partneru visā pasaulē. Mēs sadarbojamies ar 200 valdībām un valdību aģentūrām pasaulē. Šis ir unikāls valdības, sabiedrības un privātā sektora sadarbības modelis. Bet pamatā tas ir bezpeļņas, lai nekompromitētu savu misiju un ideju, kas notiktu, komercializējoties un radot manipulācijas risku. Kā dibinātājam man ir uzdevums to uzturēt tīru un skaidru.
Labs analogs šim darbam varētu būt Dr. Martins Luters Kings juniors. Viņš izcēla cilvēktiesības. XX gadsimta lielā tēma bija demokrātija. Mūsdienās, sevišķi pasaules ekonomiskās krīzes vidū, sākotnējās pilsoniskās tiesības ir jāpaplašina, lai brīvā uzņēmējdarbība un kapitālisms darbotos nabadzīgo interesēs. Finanšu izglītotība, naudas valoda manā izpratnē ir Dr. Lutera Kinga darba turpinājums.
Finansiālā izglītotība ir veids, kā globālo ekonomikas sistēmu novadīt līdz parastajam cilvēkam uz ielas un ielikt viņam rokās. Tu vari savu dzīvi ņemt savās rokās. Tev vairs nav jāgaida pabalsts no valdības, vai darbs no lielajiem uzņēmumiem, tu pats vari kļūt par savu nodarbinātības projektu, pats sev par uzņēmēju, beigt runāt par saviem sapņiem un beidzot tos īstenot. Tas ir jauns sākums.
Starp citu, es dzīvē sešus mēnešus esmu bijis bezpajumtnieks. Tā ka manas runas par sapņiem nav tukšas. 18 gadu vecumā es pusgadu nodzīvoju savā mašīnā, tā ka es zinu, ko nozīmē cīnīties par savu dzīvi. Tagad man ir Hārvarda universitātes un citi goda doktora grādi, es lasu lekcijas koledžās visā pasaulē, bet pats tādu beidzis neesmu. Runājot par un ar vienkāršajiem cilvēkiem to ikdienas grūtībās, es viņus saprotu, es jūtu tās sāpes, es zinu, kā tas ir, man pašam tā ir bijis. Un šo darbu daru tāpēc, ka es dedzīgi vēlos dot viņiem balsi.
Pilnīgi saprotot, kā šīs idejas darbojas samērā ideālistiskajā Amerikā, šeit būtu daudz grūtāk paskaidrot pat jūsu lietotos vārdus vien.
Viens no maniem mentoriem ir mūziķis Kvinsijs Džounss, un viņš saka, ka kultūras pārmaiņām vajadzīgi divdesmit gadi.
Mums te vieni 20 gadi tieši ir pagājuši, tikai neviens nav pilnīgi pozitīvi pārliecināts par notikušo pārmaiņu virzienu. Protams, zināmā līmenī pārmaiņas ir bijušas ļoti pozitīvas.
Pat ļoti. Pirms divdesmit gadiem mums diez vai varētu notikt šāda saruna. Latvija ir izgājusi cauri lieliem ekonomiskiem izaicinājumiem un kļuvusi par nopietnu ekonomisko spēlētāju. Tā ir kļuvusi par tūristiem pievilcīgu vietu ar zināmu ekonomisko stabilitāti un pilsoniskajām brīvībām, kas pirms tam nebija Latvijas stāsta daļa.
Jūs runājat par mīlestības motivētu vadību: vai tā nav pārāk augsta prasība?
Nedomāju gan. Iemesls, kādēļ jūsu prezidents centās mani pierunāt atbraukt, noteikti bija mīlestība pret Latviju. Iemesls neatkarības alkām 1990.gadā un vēlāk bija jūsu cilvēku mīlestība pret šo zemi un neatkarību. Daudzi no viņiem to mīlēja vairāk par savu dzīvību, daži šo cenu arī samaksāja. Kāds ir pietiekami mīlējis tevi, lai mācītu un dotu iespēju.
Es nerunāju par romantisko mīlestību, bet par smagu, grūtu mīlestību kā darbu, kas rūpējas par kādu tik ļoti, lai spētu riskēt pats ar sevi. Darīt citam to, ko tu gribētu, lai dara tev, ir arī veiksmes pamatā.#
Pilnu interviju lasiet www.diena.lv