Manas jaunkundzes sarakstiņš ir samērā īss: Somija, Vācija, šovasar, kamēr krīze vēl tikai sākumā, - Itālija. Un, protams, jaukās kaimiņvalstis Lietuva, Igaunija.
Pasaule ir vaļā, par lētu naudu tā pieejama ģimenēm ar bērniem, arī studentiem. Ar vīru vienu vakaru joka pēc paskaitījām - jaunieši mūsu ģimenē ārpus Latvijas ceļojuši daudz vairāk nekā mēs paši, kaut smagi strādājam, pelnām neslikti un ceļot varam atļauties.
Sapņojot par jauniem ārzemju braucieniem, es pēkšņi atskārtu, ka ir tik daudz jauku vietu Latvijā, kur nav būts. Varbūt nav vērts raukt degunu, bet izmantot to, kas patiešām labs.
Pagājušajā vasarā mēs ar ģimeni aizceļojām līdz Aglonai. Tai pusē saglabājusies vienreizēja koka arhitektūra. Maršrutu Līvāni-Preiļi -Aglona-Dagda-Pasiene-Ludza-Rēzekne - Lubānas ezers - Viļāni grēks neieteikt!
Apmetāmies kempingā Aglonas Alpi Cirīša ezera krastā. Koka namiņi ar dušu, WC, mini virtuvīti, divām guļamistabām un skatu pār ezeru, kur vakarā iekrīt sārta saulīte, bet no rīta viss tinies maigā, baltā migliņā.
Lasot saujā smaržīgas meža zemenītes, atcerējos, kā laucinieki smej par pilsētniekiem, kuri sajūsmā par dzīvu zirgu ganībās un pa pagalmu basām kājām tipina, pastiepušies pirkstgalos.
Mēs ar meitu kā sliekas karājamies Aglonas Alpu mežakaķī. Lecam, rāpjamies, šūpojamies un veļamies.
Brokastis pasniedz ēdamtelpā saimnieces mājās. Vienkārši un ļoti gardi. Kad liekas, ka labāk vairs nevar būt, viņa sazvērnieciski pieliecas mums pie auss, rokās turot noslēpumainu terīni, un saka: «Te jums žāvēta zuša gabaliņš. Ārzemnieces neēd, saka - holesterīns.» Saimniece pamāj uz turpat blakus brokastojošām tūristēm elegantām vācu kundzēm, kas niekojas ar gurķu un tomātu salātiem bez krējuma.
Kur vēl var piedzīvot ko līdzīgu, izņemot Jaunā Rīgas teātra izrādes? Kanāriju salu kūrortā noteikti ne. Restorānā Londonā vēl jo mazāk.