Pieminekļu kari ir viens no Rīgas 2014 programmas projektiem, kura kurators ir mākslinieks Aigars Bikše un kurš tika pieteikts kā «asprātīga un provocējoša instalācija, kas apspēlēs dažādās Rīgas un visas Latvijas likteni un attīstību ietekmējušas varas».
Rīgas 2014 sabiedrisko attiecību programmas vadītājs Mārtiņš Drēģeris informēja, ka instalācijas izgatavošanas materiāli izmaksājuši EUR 27972,35, bet kopējās izmaksas būšot zināmas pēc projekta beigām (t. i. oktobra beigās).
1. Kā vērtējat konkrēto darbu? 2. Vai šajā vietā būtu nepieciešams kāds pilsētvides objekts arī nākotnē?
Ieva Zībārte
arhitektūras kritiķe
1., 2. Mākslas klātbūtnes aktualizēšana pilsētvidē pašlaik ir svarīga, jo Rīgas apkaimes ir monotonas un par tālu ir aizgājusi prakse pilsētu dekorēt ar vājiem studentu darbiem, reklāmas un apsveikumu stendiem. Centrā dominējošo vēsturisko arhitektūru laiku pa laikam der izaicināt ar laikmetīgiem triepieniem. Labs piemērs ir Brigitas Zelčas XXI gadsimta Vilendorfas Venera pie Latvijas Mākslas akadēmijas ēkas. Mikrorajonos savukārt ir vieta modernai ainavu mākslai, jauniem stādījumiem.
Vieta, kurā uzstādīti Aigara Bikšes Pieminekļu kari, telpiskiem objektiem ir piemērota. Krustojumā satiekas dažādu laiku un stilu arhitektūra, Rīgas apstādījumu kultūra, turpat arī baznīca un bordeļa tipa skaibārs. Tik komplicēta scenogrāfija pieprasa laikmetīgas intervences, lai uz to paskatītos jaunā aranžējumā. Līdz šim tas nav izdevies, jo egles, karodziņi un ņirbulīši spēcīgajai novietnei ir pārāk vāji pretinieki. Pieminekļu kari ir labi, jo rosina uzdot jautājumus, kaut vai - ko mākslinieks ir vēlējies pateikt? Mani personīgi darbs uzrunāja, jo tajā saskatīju atsauces uz tradicionālo arhitektūru (darvota šķūņa bāze), ko, piemēram, Jūrmalā agresīvi nomāc citu kultūru telpiskā estētika. Aizdomājos gan par uzturēšanās atļauju īpašniekiem un viņu Šeherezādēm linu palagos, gan vietējiem meistariem un arhitektiem, kas ar prieku šo kultūrmikstūru piedāvā. Lai arī mani absolūti nomierina un saista tīrā estētika, kā tādus kabačus pie Ministru kabineta ar prieku uzlūkoju arī neērtus un neiederīgus mākslas darbus.
Vilnis Vējš
mākslas kritiķis
1. Mākslinieka Aigara Bikšes darbu es uzlūkoju ar nožēlu, jo tas neizskatās labi - dominē milzīgais melnais postaments, asimetriski iznirstošās figūras ir salīdzinoši nelielas, līdz ar to veidojas jocīga kompozīcija. Savukārt podests (kur var uzkāpt un nofotografēties - red.) ir nodeva modei mākslu veidot ar skatītāja iesaistīšanu, bet šajā gadījumā tas nestrādā. Pieminekļu karos es nesaskatu nozīmīgu pienesumu jautājumā par to, kam tur vajadzētu/nevajadzētu atrasties, jo šī ideja ir apaugusi ar garu bārdu un tās cilāšana vien nepadara diskusiju saturīgāku. Kopumā es šo darbu vērtēju kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada dotu iespēju māksliniekam izpausties ar lielu vērienu svarīgā vietā, bet šis darbs nav tik veiksmīgs kā iepriekšējais.
2. Liepu aleja ir telpiski saistīta ar Brīvības pieminekli, tāpēc neredzu vajadzību to no otra gala papildināt ar vēl vienu pieminekli. Tas būtu līdzīgi, kā izmantot līgavas plīvura otru galu vēl vienai līgavai. Patlaban pētu materiālus par šo vietu - vecajās fotogrāfijās var redzēt, ka pirms Otrā pasaules kara tur atradies brīnišķīga izskata art deco stila kiosks ar tornīti. Domāju, ka šis pleķītis būtu atdzīvināms ar pilnīgi citiem līdzekļiem, taču nav nekādas vainas arī tam, kā bijis līdz šim, - ne visur, kur ir tukša vieta, ir kaut kas jāiesēdina. Šis Brīvības un Elizabetes ielas krustojums ir vilinoša vieta dažādu cilvēku ambīcijām, bet ir jādomā par pilsētu kopumā. Protams, vieglāk kļūt pamanītam, ja tu nostājies ielas vidū.
Sergejs Kruks
Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs
1. Aigars Bikše neatbilst stereotipiskajam latviešu mākslinieka tēlam. Proti, tēlnieks nemoralizē par vērtībām, bet rīkojas publiski tā, lai ar oriģinālo un asprātīgo mākslas darbu garāmgājēju neuzbāzīgi rosinātu padomāt par savu pieredzi un pārkārtot priekšstatus. Svarīgi, ka Bikše neierobežo interpretācijas lauka izvēli. Viņa skulptūras var likt domāt par politiku, mākslu, pilsētas vidi, galu galā par skulptūras ražošanas tehnoloģiju. Un katrā no šiem laukiem var atrast nebanālu vēstījumu. Bikše dekonstruē latviešu kultūras koncepciju, kurā ir pieņemts bezmaz vai aiz katra priekšmeta redzēt kaut kādu, pārfrāzējot dzejnieku, cēlu un nezināmu simbolu. Tāpēc tādas bailes no pieminekļiem.
2. Es nesaprotu, kas ir «pilsētvides objekts». Latvijā mākslas vietu ir ieņēmuši «kultūras procesi» un «kultūras notikumi». Ja mākslinieks domā «objektu» kategorijās, tad Rīgai neko nevajag. Bet, ja runa ir par soliņiem, paviljoniem, strūklakām, dekoratīvajām skulptūrām, krūšu tēliem, tad, protams, Rīga ir maz piemērota pastaigām. Brīvības bulvāra iekšējā josla it īpaši. Pie tagadējā pieminekļa noliktā tribīne speciāli aicina publiku nākt klāt, taču gājēju pārejas tur nav.