Amerikā līdz…

Iepretim skolai uz ceļa bija izlaidies _«_gulošais policists». «Zebru» varēja pamanīt jau iztālēm, taču pēc metriem simts šim pampakam sekoja nākamais, kas atšķirībā no pirmā nebija attiecīgi iekrāsots. Vai nu toreiz nebija ieradies krāsotājs, vai izbeigusies krāsa - kas zina. Automašīna norībēja, un mūsu pēcpuses uz brīdi atrāvās no sēdekļiem. Šofera teiktais ceļa strādniekiem neglaimotu. Bet es priecājos. Par to, ka šajā reizē nevedu televizoru! Vispirms savu jauno rajonu izstaigāju virtuāli, ar _Google Earth_. Taču visu kartēs redzēt nevar, un realitāte bieži ievieš savas korekcijas. Arī šoreiz. Nepatīkams pārsteigums sagaidīja vietā, uz kuru sākumā biju licis lielas cerības, proti, ieliņā, kurā bija visai dzīva satiksme, bet nebija ietvju. Un tā izrādījās nebūt ne vienīgā gājējiem nedraudzīgā iela šajā rajonā. Atcerējos vienu no saviem draugiem, kurš, kādu laiku pavadījis Amerikas mazpilsētā, dalījās savās atmiņās. Proti, tikko kā ieradies, draugs gribējis iepazīt jauno dzīves telpu, to izstaigājot. Pirmo pārsteigumu sagādājis fakts, ka visā pilsētā ielu malas nebeidzas ar mums tik pierastajām ietvēm. Jeņķi kā jau jeņķi, kam auto Dievs - no mašīnas uzreiz mājā, veikalā, makdonaldā. Lieki piebilst, ka braukšanas kultūrā un vitalitātē mums amīšus nepārspēt. Taču tieši tas tracinājis mūsu tautieti. Proti, kad viņš spēris soli ārpus pilsēteles robežām, vai katrs garāmbraucējs uzsaucis: «Hei, vecīt! Kas noticis tavam auto? Vai tevi pavest?» Drīz vien tas piegriezies un draugs par pārsimt dolāriem iegādājies fordiņu, sak: «Ja esi Romā, dari kā romietis!» Bet es neesmu Romā, bet Latvijā! Man nav mašīnas, un arī ar velosipēdu visu laiku pāvietoties nevar. Nu kaut vai tagad, kad aiz loga putina. Nezinu, kā ar Eiropu, bet vismaz šajā ziņā ar vienu kāju jau esam Amerikā. Jāmēģina apzināt, cik ielu ir visā mūsu pilsētā, un tad jau varēs aprēķināt, cik mums palicis līdz brīdim, kad būsim Amerikā līdz… Lai nu šoreiz paliek.