Manas attiecības ar internetu vienmēr bijušas uz «jūs». Cita lieta, ja to izmantoju kā saziņas līdzekli, lai runātu ar kādu tuvu cilvēku. Tad gan varu kļūt atkarīga un gaidīt, kad vairāku stundu brauciena/lidojuma attālumā pie interneta «pieslēgsies» cilvēks, kura sarunas alkstu. Tā ir mana vislielākā interneta atkarība.
Ko nozīmē ciešas attiecības ar internetu, zina kāda mana draudzene. Bija periods, kad mājās vai darbā viņa vienmēr bija onlainā - skype un draugos.lv. Reiz, kad bariņš draudzeņu atbraucām pie viņas ciemos (pirmo reizi viņu apciemojām mājās), mēs, pārējās meitenes, virtuvē pļāpājām, bet viņa sarunas risināja ar virtuālajiem draugiem citviet - internetā. Draudzene čatoja ar ārzemniekiem. Sarunas nereti ievilkās līdz diviem naktī, tāpēc dažkārt viņa sūdzējās, ka nākamajā dienā nāk miegs.
Mana draudzene tolaik bija sasūkusies ar Hadži dzīvi. Tā vīrieša dzīvi, ar kuru sarakste kļuva ciešāka. Viņš bija precējies, viņam bija bērni, sieva un problēmas, kuras mana draudzene, šķiet, bija iecerējusi atrisināt. Hadži bija arī musulmanis. Otrs plāns manai draudzenei bija viņu evaņģelizēt. Aizgāja tik tālu, ka meitene sāka mācīties arābu valodu. Vispār draudzene ir rāma paraugmeitene, tāpēc, ja sākumā viņas aizraušanos tikai atbalstījām, vēlāk sākām bažīties, jo viņa kļuva vienpate, apātiska.
Beidzot viņa apņēmās kļūt interneta brīva. Izdzēsās no skype, draugiem.lv, atteicās arī no mājas interneta pieslēguma. Lai sazinātos ar draugiem, nopirka telefonu, kuru iepriekš nelietoja principa pēc. Zinu, ka cīņa bija grūta, viņa slepus logojās skype ar citu vārdu, lai redzētu, vai viņas virtuālais draugs viņu gaida. Kopš šī gadījuma ir pagājuši trīs gadi, un esmu ievērojusi, ka šis ir pirmais Gavēņa laiks, kad mana draudzene nav izdzēsusies no profila draugiem.lv un skype. Viņa kā izbijusi narkomāne saka: tagad esmu brīva. Brīva no apmātības ar cilvēkiem, kurus nekad nesatiks un kuriem ir sava dzīve.