Galdi pret vitrīnām
Vasarās lielākās Rīgas galerijas mēdz veidot izstādes no krājumiem, personālizstādes vai konceptuāli ievirzītas izlases atstājot ziemas sezonai. kim? ekspozīcija Ieskats krājumā I tomēr ieintriģē, jo pirmoreiz izstādīti pieci darbi no nu jau labu laiku topošās un jaunajam Laikmetīgās mākslas muzejam paredzētās kolekcijas. Līdz šim atsevišķas skates notikušas vien ārzemēs, tādēļ izstādes nosaukums uztverams kā asprātīgs solījums ļaut arī lokālajai auditorijai vismaz ieskatīties dārgumu glabātavā, ja ne redzēt to pilnībā.
Kurators Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons izstādīšanai izvēlējies četru mākslinieku instalācijas, tomēr savu motīvu izklāstā nav bijis dāsns: mājaslapā uzzinām vien to, ka «šie mākslas darbi kā ievērojami sava laika mākslas fakti ir guvuši atzinību gan izstādēs ārvalstīs, gan Latvijā, taču kim? izstādē tie veido nepieredzētu kontekstu, attīstot jaunus dialogus gan savā starpā, gan ar apmeklētājiem». (Jāprecizē gan, ka Evelīnas Deičmanes darbs Ņe mečtaj i ņe dumaj (2008) iepriekš nav bijis redzams Latvijā, bet tādēļ skatāms ar jo lielāku interesi, jo šķiet, ka tā izstādīšana starptautiskajā forumā Manifesta 7 mākslinieci tuvināja Latvijas pārstāvniecībai Venēcijas biennālē.) Par dialogiem var izvirzīt vairākas versijas - vai nu kurators vēlējies pretstatīt «vecos» (vidējās paaudzes) māksliniekus «jaunajiem», vai «galdus» - «vitrīnām» - abi pieņēmumi ir rosinoši.
Sarmītes Māliņas (1960) grima galdiņš (Valoda, 1989-1996) un Andra Brežes (1958) vitrīnās ievietotās Struktūras I-IV (1999) rāda acīgi tvertus realitātes impulsus, kas, minimāli aranžēti, spēj radīt spriedzi arī skatītājā, - vai tās būtu neskaitāmas sarkanas lūpu krāsas, no kurām tik grūti izvēlēties, vai sērkociņu kastītēs sakārtotas skrūves un uzgriežņi, kuru rūpīgā klasifikācija ir lielākais šķērslis ātrai atrašanai. Māliņas tēlotā sievišķīgā panika vai Brežes vīrišķīgā smeldze, inscenējot papirosa lidojumu pār «Baltās jūras kanālu» izvirza īpatnējas dzimumu atšķirības versijas. Atšķirībā no «vecajiem» Evelīnas Deičmanes (1978) un Kristīnes Kursišas (1979) darbos tehnisko līdzekļu izmantojums ir komplicētāks, izteiksme - teju vai barokāla, ar risku kļūt liekvārdīgai. Deičmanes «vitrīnā» ievietota gan no divām daļām salīmēta skaņuplate, gan horizontāls videoekrāns, savukārt uz Kursišas (Karmas diagnostika, 2003) «galdiņa» ekrāns ievietots fotogrāfijas rāmītī un izpušķots ar «retro» dekorācijām. Abu darbu vēstījums, izstiepts video un skaņas laikā, atšķirībā no senioriem ir vispārinātāks un vairāk līdzinās atziņām nekā pārdomām. Nomaļus - citā telpā, ne uz galda, ne vitrīnā - skatāms Ģirta Korpa (1976) videodarbs Untitled (2008), kurā tehniska komplicētība mērķtiecīgi virzīta ilgstošas nepaskaidrotas spriedzes radīšanai.
Oriģināla pieeja
Ojāram Pētersonam raksturīgā elegantā atturība acīmredzot liegusi sniegt vairāk norāžu, kādas izstādīto darbu kvalitātes likušas tos izvēlēties pirmajai muzeja kolekcijas izrādīšanai un vai tie pārstāv kādus noteiktus principus, kas likti iecerētā Laikmetīgās mākslas muzeja pamatā. Var rasties jautājumi - vai tiks turpināta deviņdesmitajos gados mākslīgi radītā tradīcija «laikmetīgo» mākslā noteikt pēc «jauna» vai «veca» medija izmantojuma? Vai arī nu jau no modes izgājusī tendence izcelt vienu mākslas funkciju - komunikatīvo - pār citām? kim? mājaslapas sadaļa krājums liecina, ka bažām nav pamata. Pirmās izstādes nepaskaidrotība izrādās pilnīgi atbilstoša oriģinālajai pieejai, kas acīmredzot nosaka kolekcijas veidošanu. Piemēram, ja kāds iztēlojas, ka nākamajām paaudzēm par mūsu laikmetu liecinās Helēnas Heinrihsones vai Ilmāra Blumberga māksla, tad viņš maldās - krājumā tās nav. Toties kupli pārstāvēta Barbaras Gailes glezniecība un Leonarda Laganovska zīmējumi. Kādam varbūt šķiet, ka padomju mākslā konformisms un nonkonformisms pastāvēja vienlaikus, tomēr, izrādās, tie nomainījušies viens pēc otra.
Topot Ieskatam krājumā II un nākamajiem, jādomā, būs vēl ne mazums jautājumu, uz kuriem kim? kā muzeja pilotprojektam jāmēģina rast atbildes. Jo vai gan varētu būt citi iemesli nest muzeja vārdu, kā vien vēlēšanās ienest vairāk gaismas un skaidrības laikmetīgās mākslas daudzveidīgo prakšu un interpretāciju konkurencē?