Lai cik vilinoša šķistu iespēja papētīt citas planētas, skaidrs, ka ar tehnoloģijām, kas patlaban ir cilvēces rīcībā, nemaz nav vērts doties nopietnā misijā. Pat apvienojot visu attīstīto valstu spēkus, mēs ar grūtībām spētu aizsūtīt cilvēku pilotētu kosmosa kuģi tālāk par Marsu. Par citu galaktiku nemaz nav vērts runāt. Tuvākā zvaigzne Proxima Centauri atrodas 4,2 gaismas gadu attālumā jeb 200 000 reižu tālāk nekā Zeme no Saules. Lai tik tālu nonāktu, kosmosa kuģī būtu jānomainās neskaitāmām astronautu paaudzēm. NASA ātrākais kuģis Voyager 1, kas pārvietojas ar ātrumu 17 kilometru sekundē, līdz «netālajai» zvaigznei nonāktu pēc 74 tūkstošiem gadu.
Gaismas ātrumā
Viens ir skaidrs - lai cilvēki spētu sasniegt zvaigznes mūža laikā, nepieciešams transporta līdzeklis, kas pārvietojas gandrīz ar gaismas ātrumu. Zinātniekiem netrūkst ideju, kā tikt pie tik veikla kosmosa kuģa. Dažas no pārgalvīgākajām iecerēm - kuģi uz priekšu galvu reibinošā ātrumā dzīs atkārtoti ūdeņraža bumbas sprādzieni vai lāzera stari, kas no Zemes tiks raidīti uz milzīgām atstarojošām burām.
Ikvienam no pašlaik pieejamajiem priekšlikumiem ir nopietni mīnusi, un neviens inženieris neņemas likt galvu ķīlā, ka kāda no dabā nepārbaudītajām metodēm patiešām varētu nogādāt cilvēkus galamērķī.
Pavisam nesen kosmosa pētnieku aprindās sāka cirkulēt jauna versija. Ņujorkas Universitātes fiziķis Dzja Liu augustā lika priekšā projektu par kosmosa kuģi, kuru uz priekšu dzītu tumšā viela. Lai arī tā izgatavošana būtu ārkārtīgi grūta, no fizikas viedokļa tā ir iespējama.
Tā dēvētās tumšās matērijas kosmosa kuģi uz priekšu dzītu teorētiski izskaitļotās vielas daļiņas. Tumšo matēriju neviens nekad nav redzējis. «Tumšās matērijas kosmosa kuģis nemitīgi uzpildīsies lidojuma laikā,» zinātnieks žurnālam New Scientist uzsver savas idejas priekšrocību. Viņš apgalvo, ka tas faktiski ir mūžīgais dzinējs, kura darbināšanai nebūs jāņem līdzi degviela.
Uz lapas izskaitļots
Skaidrs, ka viss plāns būvēts uz teorētiskiem aprēķiniem. Neviens nezina, no kā sastāv tumšā matērija un kā tā darbojas. Tādēļ nav iespējams ne izrēķināt kosmosa kuģa kustības ātrumu, ne prognozēt matērijas ilgtermiņa iedarbību uz kuģi. Viena no vadošajām teorijām nosaka, ka matērija sastāv no neuzlādētām daļiņām - neitralīno. Tām piemīt neparasta īpašība. Neitralīno daļiņas pašas sev ir arī antidaļiņas. Saduroties tās cita citu iznīcina, radot enerģiju. Tādējādi visa tumšā matērija ir milzīgs, gandrīz neierobežots enerģijas lauks. Vienā kilogramā neredzamās vielas esot 10 miljardu reižu vairāk enerģijas nekā kilogramā dinamīta. Dzja Liu ir iztēlojies, kā to varētu likt lietā.
Kuģa dzinējs būtu kā kaste ar lūku priekšā un aizmugurē. Lidojuma laikā priekšējā lūka atveras un kastē ieplūst tumšā viela. Tad telpa tiek noslēgta un pamazām saspiesta, tādējādi daļiņas pastiprināti saduras, radot enerģiju. Tad tiek atvērta lūka aizmugurē, pa kuru enerģija šaujas laukā, dzenot kosmosa kuģi uz priekšu. Šāda procedūra notiek nemitīgi, tādēļ kuģis visu laiku tiek dzīts uz priekšu.
Pārvietošanās ātrumu, protams, pašlaik nav iespējams pateikt. Dzja Liu prognozē, ka tas atkarīgs no tumšās matērijas blīvuma dažādos kosmosa reģionos. Viņš izkalkulējis, ka 100 tonnu smags lidaparāts ar 100 kvadrātmetru dzinēju varētu dažu dienu laikā sasniegt gandrīz gaismas ātrumu. «Tādējādi ceļojums līdz Proxima Centauri no desmitiem tūkstošu gadu tiktu saīsināts uz dažiem,» prognozē zinātnieks.
Citi fiziķi, lai arī atzinīgi vērtē priekšlikumu, nedomā, ka šāds kuģis gaidāms tuvākajos gados. Pirmām kārtām tāpēc, ka vēl nav izgudrots materiāls, kurā varētu noturēt un saspiest tumšo matēriju. Turklāt tāds, kas funkcionētu arī Visumā, nevis eksperimentos uz Zemes.