Viņš tomēr zoodārzam nelūdz taustāmu sabiedrības palīdzību. Iestādei ir remonta brigāde un tehnika, lai rīkotos šajā situācijā. Runa var būt tikai par psiholoģisku atbalstu. «Mums visiem ir ļoti smagi. Cilvēki, kas šeit strādā desmit, piecpadsmit un vairāk gadu, iet garām sadegušajai zebru mājai ar asarām acīs. Vēl vakar dzīvespriecīgais Olivers - mūsu dižantilope-, kas dzimis zoodārzā, badīja savu rotaļu koku, zebra Gamma bija sešpadsmit gadu veca...»
Nīlzirgi uz pakaļkājām?
Pavisam citāda mūsu saruna bija pagājušās ceturtdienas pēcpusdienā, kad žurnālistu pulciņš bija aicināts uz nīlzirgu jaunās mājas atklāšanu un nīlzirga Funtika jaunā vārda došanas svinībām. Ingmārs bija pacilātā noskaņojumā, priecājās, ka joprojām saglabājis stūrīti zoodārzā, kur darbadienu vakaros klusumā un mierā pasēž pie datora, kārto savu videoarhīvu: «Kameru paņēmu rokās 1990. gadā, tāpēc mums ir kadri, kuros redzam, kā šurp atveda nīlzirgu Funti vai kā tikko piedzimis kamielēns, kas tagad jau milzenis.»
Ingmāram zoodārzā, kur viņš strādā jau divdesmit pirmo gadu, ir arī daudz citu mīļu vietu. Piemēram, novietnes, kur pasaulē nāk mazuļi: «Pagājušajā ziemā nīlzirgi varēja kaut uz pakaļkājām stāvēt, bet bērni nebija dabūjami ārā no lauku sētas, kur pa grīdu lēkāja mazie kazlēni. Tagad ņipri zeperi ir mazajiem pērtiķēniem kalitriksiem, karošknābjiem ibisiem izšķīlies putnēns. Pie viņiem arī apmeklētāju visvairāk.»
Zoodārzs arvien pratis pārsteigt apmeklētājus. Šoziem te var ierasties tumšajās vakara stundās, kad skaisti izgaismota teritorija un zvēru novietnes. Vai dzīvnieki nejūtas kā biroju darbinieki, kam jāstrādā uzspiestas virsstundas? Ingmārs pasmaida ūsās: «Dzīvniekiem tāpat kā cilvēkiem nepieciešama sava vientulības deva, kad vari nolīst vienatnē, lai prāts nomierinātos. Taču, kad vientulības ir par daudz, dzīvniekiem, tāpat kā mums, liekas, ka visi viņus pametuši un aizmirsuši.
Izgaismotā zoodārza teritorija it kā pagarina īso gaismas dienu arī dzīvniekiem, un viņi atdzīvojas pavasara nojausmās. Es arī vakaros parunāju ar cilvēkiem, viņi ir priecīgi, interesējas par visu, tātad atkal kaut ko labu esam izdarījuši.»
Uz jumta pēc veselības
Taujāju, vai pašam Ingmāram nepietrūkst gaismas? Izrādās, zoodārza nesenais runasvīrs atradis savus līdzekļus, lai tiktu galā ar depresiju: «Šī ziema ir laba veselībai. Gribi vai negribi - ir fiziski jāstrādā. Brīvdienās laukos kāpju uz jumta un šķūrēju nost sniegu, braucu uz mežu pēc malkas.» Vai Ingmāra laukos Vecumnieku pusē elektrība ir? Izrādās, ne vienmēr. Toties Ingmāram ir sveču krājumi, bet istabā un virtuvē tiek darbināti uzlādēti veco mašīnu un traktora akumulatori: «Ieslēdzam vecā moča lampiņu, un ir diezgan gaišs. Priekš radio ir bateriju kaudze, nav garlaicīgi, beidzot var arī grāmatu palasīt.»
Vai zoodārzs nevilina atpakaļ uz pilnu slodzi? Ingmārs ir laimīgs, ka vēl studiju laikā atrada savu vienīgo un īsto darbavietu. Ja kāds cits Saeimā varēs stingri aizstāvēt zaļi domājošo intereses, viņš atgriezīsies zoodārzā.
Tomēr ziloņu mājas būvniecību valdība nogrieza? Par to Ingmārs joprojām nevar nomierināties, kaut zina, ka kuņģa čūlu rada nevis neveselīga ēšana, bet raizes un uztraukumi: «Jau bija pat Ministru kabineta lēmums par ziloņu mājas celtniecības finansēšanas sākšanu, zoodārzā tika atbrīvota vieta celtniecībai, Rīgas dome bija gatava piešķirt savu ceturtdaļu, Eiropas Savienība - savu pusi, bet vienā brīdī šis projekts tika izsvītrots bez dižiem komentāriem.»
Agrāk darbs, tagad - atpūta
Ingmārs domā, ka šī ziema būs gara un grūti pārdzīvojama meža zvēriem - stirnām un mežacūkām. Jau ir ziņas par atrastām novārgušām pūcēm un citām radībām. Sirdsmiera nav.
Darbu iznāk nest arī uz mājām, kaut Ingmārs ir pārliecināts - ja cilvēks neprot atpūsties, viņš nespēj pilnvērtīgi strādāt. Saeimas deputāts saka: «Agrāk man zoodārzs bija darbs, tagad - atpūta. Nīlzirgu mājas atklāšanas pasākums ir svētki. Mājās smejos, ka esmu vienīgais no Līdaku ģimenes, kas pašlaik nestrādā zoodārzā. Bērni te uzauguši, bet es tagad esmu Informācijas nodaļas vadītājas Lauras Līdakas vīrs. Protams, arī viņai iznāk darbu nest uz mājām, jo dienās, kad es nepaspēju iegriezties zoodārzā, noteikti gribu zināt, kas tur noticis. Ceru, te kādreiz atvedīšu arī savus mazbērnus, kad tādi būs.»
Atvadoties saku paldies par lieliskajām preses relīzēm, ko mēs, žurnālisti, saņemam no zoodārza Informācijas nodaļas. Ingmārs atkal smej: «Žurnālisti, tāpat kā visi cilvēki, pēc dabas ir slinki. Kad precīzi un saistoši uzraksta relīzi, tad mazāk kļūdu avīžu materiālos. Tad, piemēram, dzeloņcūkas vietā rakstā nelasīsim par dzeloņčūsku.»