Protams, mežs ir kurināmā, būvmateriālu un peļņas avots, kā arī dabas bagātību un atpūtas vieta. Lai saglabātu šos resursus, gan valstij, pašvaldībām, gan privātajiem īpašniekiem ir jārūpējas par meža apsaimniekošanu un atjaunošanu - tas noteikts ar likumu. Meža likums, kā arī Ministru kabineta noteikumi nosaka mežaudzes atjaunošanas termiņus, paredz tās kopšanu, sniedz kritērijus, pēc kuriem Valsts meža dienesta darbinieki mežaudzi atzīst par atjaunotu un pēc kuriem pārbauda tās kopšanu. A/s Latvijas valsts meži vides eksperte, meža atjaunošanas un kopšanas vadītāja Dace Ozola Dabas Dienai stāsta - pavasaris un rudens ir laiks, kad notiek intensīva mežu stādīšana.
No cirsmas līdz jaunaudzei
Meža atjaunošana tiek veikta visās teritorijās, kur ir tam piemēroti izcirtumi. Ne tikai kokmateriālu ieguves vietās mežs jāatjauno - iespējams, ka tas bojāts ugunsgrēka dēļ, bebru darbības rezultātā vai tamlīdzīgi. LVM piederošajās teritorijās šogad, 2014. gadā, tiek veikta stādīšana 8888 hektāros, veidojot mākslīgi atjaunotu mežu. Apmēram tikpat liela platība atvēlēta dabiski atjaunojama meža audzēšanai, un šāds daudzums līdzīgās proporcijās tiek sakopts ik gadu atkarībā no nociršanas tāmēm un apjomiem. Dabiski atjaunojamā mežā tiek sagatavota augsne - uzirdināta, atbrīvota no traucējošajiem elementiem - krūmiem, zāles, lai tajā varētu iesakņoties un augt nobirušās koku sēklas no izcirtumā speciāli šādam nolūkam atstātajiem kokiem. Piemērotos apstākļos meža dabiskās atjaunošanās veidam ir zināmas priekšrocības - tas ir lēts, audzes veido vietējiem apstākļiem piemērojušās koku sugas, veidojas stabilākas, galvenokārt mistrotas audzes, kas ir viens no ekoloģiskās mežsaimniecības vadmotīviem. Tomēr dažkārt rodas apstākļi, kad mežs dabiski neatjaunojas vai atjaunošanās pārāk ieilgst. Izcirtumi bieži vien aizzeļ ar zālaugiem un krūmiem vai arī atjaunojas ar nevēlamu koku sugu. Tāpēc meža īpašnieki izvēlas mežu atjaunot mākslīgi - sējot vai stādot. Latvijā sējot tiek atjaunoti tikai priežu meži.
Ja mežu atjauno stādot, atjaunošana sākas ar augsnes sagatavošanu. Svarīgi zināt meža tipu, jo pēc tā var pateikt, kādu koku sugu tur var stādīt. Vienā un tajā pašā mežā var stādīt vairākas koku sugas. Lai pateiktu, kura būs īstā, svarīgi zināt, kādi koki tur auga pirms nociršanas, un jānovērtē pašreizējie mitruma apstākļi. Sausās smilšainās augsnēs labi augs priežu audzes. Tiklīdz augsne kļūst «smagāka» un tajā sāk parādīties māls, tur labāk jutīsies egles un bērzi. Izvēloties stādīt egli, liela vērība jāpievērš augsnes mitrumam, jo egle ļoti ātri aiziet bojā, ja ir palielināts mitrums. Mitrās un auglīgās platībās stāda bērzus, bet ļoti labi tur jūtas arī melnalkšņi. Lielākoties tiek veidotas tīraudzes - platības, kur stāda vienu konkrētu sugu, selekcionētu tā, lai tā veidotos perspektīvāki kokmateriāli - augtu ātrāk, koksne būtu kvalitatīvāka u. tml. Reizēm tiek arī kombinētas sugas, piemēram, skujkoku un lapu koku audzes veidojot. Rudenī nav ieteicams stādīt neviena veida kociņus kūdrainās un mālainās augsnēs, jo sals stādus var iznīcināt. Jaunie, svaigie stādiņi ir gardums arī meža zvēriem, un, lai tie nenopostītu jaunaudzes, kociņi tiek apstrādāti ar repelentiem dzīvnieku atbaidīšanai. Viens no tiem ir bioloģiskas izcelsmes preparāts Plantskid - videi draudzīgs, dzīvniekus atbaida tam piemītošā asiņu smaka, kas rada stresu. Otrs ir Cervacol pasta - arī dabai nekaitīga, ar to apsmērētās kociņu galotnes ir pārnadžiem nebaudāmas abrazīvās konsistences dēļ. Dace Ozola stāsta, ka LVM savas teritorijas atjauno, lielākoties stādot priedes, egles, bērzus. Esot arī melnalkšņi, ozoli.