Runa ir par 1992. gada 21. marta SestDienā publicēto literatūrvēsturnieces, Aspazijas biogrāfijas autores Saulcerītes Vieses rakstu Inga, Didzis, Sētmalītis. Viesei (kura, starp citu, atklāja un pēc Aspazijas «simtgades» svinībām 1968. gadā arī publiskoja dzejnieces īsto dzimšanas gadu - tas ir 1865. gads, lai gan savas dzīves laikā Aspazija uzdeva sevi par trim gadiem jaunāku, nekā patiesībā bija) pieder aizraujoša dzejnieces dzīvesgājumam veltīta grāmata Mūžīgie spārni. Tā iznāca 12 gadu vēlāk, 2004. gadā, bet 1992. gadā Dienas lasītāji saņēma ieskatu Aspazijas un viņas kaķu attiecībās. Dzejnieku vēstulēs un laikabiedru atmiņās jau vispār var atrast daudz interesantu lietu (atskaites par kaķu ikdienas gaitām bieži vien ir interesantākās vietas Raiņa un Aspazijas sarakstē no dzejnieka Slobodskas trimdas perioda), bet parasti jau cilvēkiem nav laika rakāties arhīvos, tāpēc literatūrvēsturnieka publikācija dienas laikrakstā ir gandrīz vai labākais veids, kā celt gaismā senaizmirstus brīnumus un iepazīstināt ar tiem plašu publiku.
Bet nu ķeramies pie kaķiem. Par tiem Aspazijas sakarā Latvijas brīvvalsts laikos tika stāstītas leģendas, dažs pat baumoja, ka to viņai esot vesels ducis. Cik kaķu Aspazijai bija, kad viņa pārgāja dzīvot uz Jūrmalu, to literatūrzinātne precīzi nav fiksējusi, un tiek pieļauts, ka varēja būt arī vairāk par trim - tiem trim, kurus tika pieminējis viens no retajiem kultūras cilvēkiem, ar kuru Aspazijai pēc atgriešanās no trimdas izveidojās draudzīgākas attiecības, - dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. Viņa aprakstītajā Baznīcas ielas dzīvoklī, kurā Aspazija pēc Raiņa nāves 1929. gadā kādu laiku vēl dzīvoja viena, kā galvenais lieveņa apdzīvotājs minēts dzejnieces mīlulis, rūsgans kaķis Inga, kurš tur garlaikodamies ķer mušas, jo no pelēm tam esot bail. Ingam Baznīcas ielā drīz pievienojušies vēl divi kaķi, Didzis un Sētmalītis. Dubultos Aspazijas kaķu skaits esot vairojies, radot šausmas dažos smalkākos ciemiņos. Toties topošajai dzejniecei Veronikai Strēlertei ziņa par kaķiem radījusi sajūsmu, un, baidīdamās vērsties pie Aspazijas tieši, viņa tad rakstījusi vēstuli Aspazijas Runcim, taču atbildi nav saņēmusi. Saulcerīte Viese SestDienas rakstā pieļāva, ka tam par iemeslu varēja būt Aspazijas paziņas dzejnieka Arņa īstais uzvārds - Runcis, tāpēc Aspazija varēja pārprast adresātu…
Aspazijas aizraušanos ar kaķiem Saulcerīte Viese skaidro tā, ka šie mājdzīvnieki varbūt tiešām vislabāk piestāvējuši dzejnieces neatkarīgajam, «tādam kā raganīgajam raksturam, viņas sajūsmai par pavasara pilnmēness nakšu noslēpumaino skaistumu. Un viņas interesei par Senās Ēģiptes kultūru, kur līdzās Saules un Mēness godināšanai liela vieta ierādīta Kaķa kultam». Arī Aspazijas savrupajā bērnībā kaķim bijusi liela vieta. Dzejniece pati rakstījusi: «Pūkains runcis, manas jaunības daļa, bija mans vienīgais rotaļu biedrs, tāpat kā gaiļbiksītes bija manas mīļākās puķītes.» Šos vārdus apliecina arī Aspazijas dzejas rindas: Runci kā zirgu/ Es ratiņos jūdzu,/ Leļļu kāzās/ Kā lielkungu lūdzu. Saskaņā ar Aspazijas pašas stāstīto ūsainais draugs viņu reiz bērnībā izglābis no drošas nāves, kad viņa nejauši iekritusi Daukšu piemājas dīķī tā, ka kājas ieķērušās krūmos, bet galva ūdenī, - runcis aizskrējis līdz mājai un ar briesmīgu ņaudēšanu atvilinājis pieaugušos līdz dīķim. Ja tā patiešām noticis, mēs varam pateikties kaķim par to, ka mums ir bijusi tik liela dzejniece, bez kuras arī Rainis varbūt būtu sev padarījis galu, nevis kļuvis par to dižgaru, kura vārdā Latvijā nosauktas ielas, skolas un teātri.