«Gribu atjaunot šo māju, kuru vēl mans vectēvs cēla. Plānu man daudz, tikai naudas nav, lai tos visus īstenotu. Pludmali varētu blakus ezeram iekārtot, tur tik skaista krauja!» viņa aizsapņojas, taču tūlīt kļūst pragmatiska, «zemi, protams, visu apstrādāju. Tehnikas gan man nav. Kas palīdz? Nu, kad sienu vajag novākt, kādam samaksāju, vai uz parāda strādā. Kad parādās nauda, atdodu. Bet citu palīgu te nav. Kad vīrs nomira, bija parādu lēvenis, nauda bija jāaizņemas ārstēšanai, bērēm. Kas vīram notika? Dzēra par daudz.»
Marina nopūšas un turpina: «Afganistānā savā laikā dienēja, bija problēmas ar aknām un nerviem. Grūti vienai sievietei? Bet ko lai dara? Pēc vīra nāves noliku eksāmenu, dabūju mednieka apliecību, nopirku bisi, eju medībās, tur tiek kāds gaļas gabals. Zivis zvejoju. Kādos apstākļos dzīve mūs noliek, tādos jādzīvo. Te izvēles nav. Citu reizi pat nezini vairāk, kas tu esi, vīrietis vai sieviete. Jādara gan sieviešu, gan vīriešu darbi. Nezinu, kā tā dzīve tālāk iegrozīsies. Saimnieku vajag. Kur to te laukos ņemsi? Vīriešu te nav.»