Audzinātāja vieno
Anna stāsta, ka viņu klasē lielāko organizatorisko pienākumu nastu salidojuma sagatavošanā parasti uzņemoties skolasbiedri, kas joprojām dzīvo turpat. Viņi apzvanot visus tālumniekus. Tagad sazināšanās notiek arī caur draugiem.lv. Gadās, ka nākas kādu tikšanos atlikt vairākas reizes, jo daudzi konkrētajā datumā nevar tikt. Tagad mēģinot datumu pieskaņot vietējiem kapu svētkiem. Savukārt šovasar visus kopā pulcinājusi klases audzinātājas Veronikas Miglinieces 70 gadu jubileja. Tas bijis notikums, kurā iesaistījās visa klase - klājuši galdus, rotājuši telpu, skolas pagalmā visi ar ziediem sagaidīja savu mīļo skolotāju. Viņai sagatavota īpaši emocionāla dāvana - Latvijas karte, kurā atzīmētas visas tās vietas, kur dzīvo ilggadējās pedagoģes audzēkņi. Anna bilst: «Tas, ka klases audzinātāja vēl arvien dzīvo dzimtajā ciemā, ir liela priekšrocība un arī spēcīgs vienojošais faktors. Pēdējos gados salidojuma sākumā tiek pieminēti divi klases zēni, kas jau atdusas kapsētā. Tad sākas mūžīgais - vai atceries? Ko tik mēs neatceramies! Gan sporta sacensības, gan pašdarbības skates un komjauniešu uguntiņas! Atceramies, smejamies, skumstam. Mēs nebijām paraugklase, bet ļoti aktīvi gan, tādas oriģinālas personības.»
Atskaitīšanās nav
Anna uzsver, ka klases salidojums nekad nepārvēršas par tādu kā obligāto atskaitīšanos un palielīšanos ar savu sabiedrisko stāvokli, automašīnu, vīru, sievu. Protams, katrs pastāsta, kā šajā laikā gājis. Ja kādam ir grūtāk, visi jūt līdzi. «Mēs bijām ļoti draudzīga klase. Varbūt tāpēc, ka mums zēnu un meiteņu skaits bija vienāds. Zēni pat bija aktīvāki nekā meitenes. Bija viens salidojums, kad puiši klāja galdu, bet mēs, meitenes, sēdējām kā viesi. Tāda ģimeniska sajūta, it kā mēs māsas un brāļi būtu.»
Vienu laiku bijusi tradīcija braukt uz salidojumiem kopā ar bērniem, lai tie arī sapazīstas un sadraudzējas, taču tagad, kad atvases jau izaugušas, tas vairs netiekot darīts.
Otrās puses nekad neesot braukušas līdzi. Anna skaidro: «Vīriem un sievām būtu grūti iejusties kopējā atmosfērā, jo viņiem jau nav to atmiņu, kas ir mums.»
Sapucēties un sapurināties
Protams, uz salidojumiem nekad neatbraucot visi. Anna ievērojusi interesantu sakritību - parasti vairāk sabraucot lauku bērni, tie, kuri ziemā dzīvojuši skolas internātā un vairāk satuvinājušies. Centra bērni vienmēr bijuši atturīgāki. Dodoties uz salidojumu, vienmēr gribējies tā īpaši saposties, sapurināties. «Man kāda paziņa teica, ka negribot redzēt, kā mēs novecojam. Nu tie arī ir kompleksi. Mēs nenovecojam! Šogad secinājām, ka esam tādi paši, kā bijām, un arī mūsu skolotāja tāpat turas jauna un mundra.» Anna nevar iedomāties, ka klases salidojums tiktu rīkots kaut kur prom no dzimtā Rogovkas ciema. Tad zustu vienojošā smeldzīgā sajūta, kāda ir patlaban. «Mums nekad nav bijusi doma braukt tikties citā vietā. Tikai savā ciematā, tikai savā skolā. Salidojumi vienmēr ir kā sapurināšanās, saņemšanās, tādas pozitīvas emocijas, kas palīdz dzīvot. Tikšanās reizē klases biedrs Andris teica saviļņojošus vārdus - viņš visu laiku lepojas ar savējiem. Tā ir ļoti laba sajūta.