Nemiernieku darbībai abās provincēs esot «ideāli» apstākļi - kalnainais apvidus ļaujot visai brīvi pārvietoties un arī veikt ātrus uzbrukumus, un pēc tiem ātri noslēpties. Savukārt amerikāņu vadītajai rietumvalstu spēku koalīcijai, pēc latviešu karavīru teiktā, nepietiekot cilvēku, lai garantētu stabilitāti plašākā teritorijā.
Faktiski iznākot gandrīz vai tā, ka šajos plašajos kalnu novados ārzemju spēki kopā ar afgāņu nacionālo armiju un vietējo policiju apsargājot vienīgi paši sevi. Aizstāvēt vietējos iedzīvotājus pret Taliban nemierniekiem 24 stundas diennaktī neesot iespējams. Ir pat tādi ciemati, kuros ārvalstu kareivji vairs neiegriežas nemaz. Bez milzīga riska dzīvībai atstāt šādus ciematus nemaz neesot iespējams.
Jāsadarbojas ar vietējiem
I.Biseniekam iepriekšējie divarpus mēneši pagājuši postenī, kas nosaukts 2006.gadā bojā gājušā amerikāņu virsleitnanta Kītinga vārdā. «Piemiņas plāksnē rakstīts, ka virsleitnants gājis bojā izlūkošanas patruļas laikā.Vismaz divas reizes nedēļā viņi rīko uzbrukumus mums. Atnāk, izšauj, rada satraukumu un aiziet. Tos militāri sauc par novārdzināšanas uzbrukumiem. Atbildam ar uguni - amerikāņi, afgāņi -, un dušmaņi, kas nozīmē bandīti, aiziet projām,» stāstīja dižkareivis. Postenī kopā ar trim latviešu karavīriem atrodas aptuveni sešdesmit amerikāņu un četrdesmit afgāņu. Uzbrukumos latviešu karavīri pārbauda, vai afgāņi rīkojas atbilstoši situācijai. Pavisam vairākos posteņos un Bostikas (kritušā amerikāņu majora vārds) bāzē, kur izvietots latviešu militāro padomnieku vienības štābs un apgādes grupa, ir trīsdesmit karavīru no Latvijas. Kravu un cilvēku nogādāšana no turienes uz visiem posteņiem galvenokārt notiek pa gaisu - amerikāņu helikopteros. Tā ir gan ātrāk, gan drošāk. Kītinga postenis atrodas ielejā starp kalniem un dušmaņiem esot labi novērojams. «Skaidrs, ka viņi mūs novēro. Mēģina izprast mūsu darbības rutīnu. Jācenšas uzmanīties no atsevišķiem snaiperu šāvieniem,» saka I.Bisenieks. Ja spēku būtu vairāk, varētu pildīt daudz vairāk dažādu uzdevumu. «Tagad nodarbojamies ar pašu apgādi un rūpējamies par savu drošību. Nav daudz laika, ko veltīt vietējiem iedzīvotājiem. Tā nevar iekarot afgāņu prātus un sirdis,» domā dobelnieks I.Bisenieks.
14 stundu ilga kauja
Cesvainietim Aivim Narvelam viena no karstākajām dienām savā postenī Lauvas midzenis esot bijusi 20.augusts - Afganistānas prezidenta vēlēšanu diena. Sākumā pret karavīriem raidīti mīnmetēju šāvieni, tad izmantoti citi ieroči. Kauja turpinājusies 14 stundas. Nemierniekus nedaudz uzmanīgākus padarījušas amerikāņu lidmašīnas un helikopteri. Pats A.Narvels tad šāvis ar automātisko granātšāvēju GMG un smago ložmetēju Browning. Lai gan postenis neatrodas uz galvenā reģiona ceļa, kas ved uz Pakistānu, arī šis nedaudz mazākais ceļš aizved Pakistānas robežas virzienā. Nemierniekiem tas ir svarīgs virziens, jo tieši no Pakistānas viņi ved munīciju, dodas turp atpūsties un arī papildināt savus spēkus. Jau angļu un afgāņu karu laikā te noticis daudz sadursmju.
Vēlēšanu dienā uzbrukts gandrīz visiem posteņiem, kuros atrodas latviešu karavīri. «Apvidus šeit ir ļoti piemērots partizānu karam. Ja snaiperis zina, kā pareizi slēpties, viņu ieraudzīt faktiski nav iespējams. Dienā no šaujoša stobra nav redzama uguns, tāpēc viņi uzbrūk. Naktī mums palīdz nakts redzēšanas iekārtas, bet dušmaņiem tādas, domāju, ir tikai retajam,» stāstīja A.Narvels.
Dušmaņi māk noslēpties
Smiltenieša Kristapa Bantersona postenis atrodas 1800 metru augstumā, taču tam līdzās slejas vēl augstākas virsotnes. Ap posteni novilktas dzeloņdrātis, izrakti ierakumi. Tur arī pagājuši dižkareivja K.Bantersona beidzamie mēneši. «Viņi jau karo gudri. Vieni šauj no lielāka attāluma, tikmēr cita grupa cenšas pietuvoties mūsu pozīcijām. Tas gan viņiem pārāk nav sekmējies. Reiz viņiem izdevās nokļūt līdz pašiem dzeloņdrāšu pinumiem, bet tālāk netika. Mēs jau arī visu laiku pētām, kādus celiņus viņi varētu lietot. Kad izsaucam palīgā helikopterus, tas palīdz. Taču dušmaņi arī to kaut kā jūt un paspēj paslēpties akmens alās,» stāstīja dižakareivis.