Risinājums, lai atgrieztos dzīvīgums, ir vienkāršs - jāiet ārā! Aukstajai sezonai piemērots brīvā laika apģērbs ir lieta, kurā noteikti vērts investēt, bet, iespējams, pietiek ar norūdīšanos. To pagājušajā nedēļas nogalē lieliski pierādīja baskāju skriešanas aktīvisti, Kurzemes jūrmalā noslēdzot maratonu sezonu ar 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, kurā piedalījās 61 skrējējs. Ar basām pēdām skrēja 32 maratona dalībnieki, pārstāvot trīs valstis - Latviju, Igauniju un Lielbritāniju. Garākajā 53 km distancē ar startu Mazirbē piedalījās 14 vīriešu, no tiem 10 ar basām pēdām, un baskājis (Edgars Rencis) arī uzvarēja (bija arī 32 km distance no Kolkas raga un 11 km distance no Ģipkas)! Pārsvarā distance bija veicama pa smilšainu pludmali. Garākajām distancēm bija nepieciešams šķērsot divas dziļākas, bet izbrienamas upes. Pirms paša finiša nepilna puskilometra garumā krasts ir aizaudzis ar niedrēm, kur skrējēji varēja doties pa zvejnieku iemītu taciņu.
Laikā, kad vairums no mums apauj zābakus un satinas šallē, šādas izpriecas nudien izklausās ekstrēmas un varbūt pat veselībai kaitīgas, bet no personīgās pieredzes varu apgalvot - gluži otrādi! Man vienā no baskāju treniņiem gadījās skriet gar jūru pirmo šosezon noķerto iesnu pavadībā, kuras nākamajā dienā bija kā ar roku atņemtas, jo sāļais jūras gaiss bija lieliska terapija elpošanai, savukārt vēsās dažādu faktūru smiltis - no slapjām tuvāk ūdenim līdz irdenām tālāk kāpās - izmasēja pēdas, kur, kā zināms, atrodas daudz veselībai un dzīvespriekam svarīgu punktu. Starp citu, Latvijā vairāk nekā astoņus procentus no valsts teritorijas aizņem īpaši aizsargājamās dabas teritorijas: dabas rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi, kā arī biosfēras rezervāti. Arī Kurzemes jūrmala ir viena no tām. Šīs teritorijas parasti ir apzīmētas ar informatīvām norādēm, populārākā no tām ir baltas ozollapiņas zīme uz zaļa fona, kas vēsta, ka pret vidi jāizturas īpaši saudzīgi, ar savām darbībām netraucējot augu un dzīvnieku valsts daudzveidībai.
Vasarā atpūsties dabā nav liela māksla, laikapstākļi jau paši par to parūpējas - sēdi kaut parkā uz soliņa un elpo svaigu gaisu. Bet rudens un ziemas aktivitātēm jau mazliet piemīt piedzīvojumu garša, kaut vai, piemēram, var doties vērot putnus, piedalīties orientēšanās pasākumā pa mežu un pa ceļam nogriezt vēl kādu no šā gada pēdējām sēnēm, kamēr jūsu vietā to vēl nav paveikušas salnas. Par tā saucamajām ēdamajām oficiāli atzītas vairāk nekā 300 Latvijas sēņu sugas. Vidusmēra sēņotāji pazīst labi ja desmito daļu no ēdamajām, tāpēc rūpīgi jāskatās, kas iekāpj groziņā.
Bet Vidzemes puses purvā dzērvenes jau kļuvušas saldas, laikam dabūjušas pirmo salu…