Manheimā valstsvienības sastāvā debitē divi 22 gadus veci centra uzbrucēji Andris Džeriņš un Sergejs Pečura. Velkot paralēles ar izglītības sistēmu, abi no skolas sola iemesti aspirantūrā, kur jārisina daudz sarežģītāki uzdevumi. Abiem būtu daudz vieglāk, ja neiztrūktu starpposma, par kuru varēja kļūt spēlēšana Rīgas Dinamo.
Pečura pirms sezonas centās iekļūt Dinamo sastāvā, taču neapmierināja Juliusu Šupleru un pēc abpusējas vienošanās nokļuva Krievijas augstākās līgas klubā Maskavas Kriļja Sovetov. Džeriņš visu sezonu bija Dinamo sistēmā. Statistikas ailēs pat var atrast ierakstu, ka viņš KHL aizvadījis 17 spēļu, kurās nav guvis nevienu rezultativitātes punktu. Tomēr jaunākajam Aiviekstes brālim bija tik niecīgs spēles laiks, ka punktus iekrāt bija gaužām problemātiski. Jā, tas gan arī, ka nebija Džeriņam vēl KHL meistarības līmeņa.
Var jau saprast Šupleru ar palīgiem, kuri rudens pusē izjuta nopietnu spiedienu no kluba vadības puses. Rezultāta nebija, un šajā situācijā tikai treneris pašnāvnieks riskētu ar jauno spēlētāju iespēlēšanu, ja vien kluba stratēģija nav vērsta uz Latvijas jauno hokejistu pacelšanu augstākā līmenī. Dinamo šosezon centra uzbrucēja postenī tika izmēģināti pieci leģionāri.
Ne jau tikai Pečuras un Džeriņa gadījumā var runāt par Dinamo valstsvienības sakarā. Pēc pirmās spēles ar Šveici vēl gan nevar izdarīt galīgo secinājumu, taču cilvēki, kuri sagatavošanās posmā ikdienā bija kopā ar komandu, norāda uz atšķirīgajām emocijām, salīdzinot ar iepriekšējiem pavasariem. Centību nevarot pārmest, taču spēlēšana Gagarina kausa izcīņā esot krietni nosēdinājusi līderu emocionālās baterijas. Par iztērētajām spēka rezervēm KHL parunāsim pēc pasaules čempionāta beigām, kad varēs izdarīt precīzākus secinājumus.
Skaidrs ir viens - klubam un valstsvienībai ir atšķirīgi risināmi uzdevumi, un ar šādu situāciju acīmredzot būs jārēķinās arī nākotnē. Vismaz tik ilgi noteikti, kamēr Dinamo un Latvijas izlases trenera krēslā sēdēs divas dažādas personas.