Dabiski, ka to apsverot, jāņem vērā, ka†izņēmumi varētu būt tie vecie cilvēki, kas aptvēruši vientulības šarmu un skaidri pieprasa likt šos mierā. Prasība, kas noteikti jārespektē, jo tie ir gadījumi, kad par dzīves visaugstāko kvalitāti uzskata situāciju, kad visi tev liek mieru. Tāpat kā tu visiem.
Protams, ka tā ir tiem viedajiem, kas jaukā vientulības miera labad ir gatavi pārtikt pat no kaltētiem siseņiem. Bet tādu nav daudz, un tāpēc, domājot par dzīves kvalitāti, vispirms jānoskaidro: par kādu esamības sadaļu, ja tā var teikt, ir jautājums?
Tātad - kur to kvalitāti uzlabot? Jo dzīve sastāv no tik daudz kā, ka tas mudina kvalitātes uzlabošanas problēmu apsvērt selektīvi.
Ja runa par veselību, ko varētu likt saraksta sākumā kā vissvarīgāko un daudzus kreņķē visvairāk, tad skaidrs, ka katram veselība varētu būt labāka. Un to uzlabot, vismaz teorētiski, varētu ērti pieejami eskulapi. Taču, tā kā ar šo nozari gauži nav viss kārtībā, nākas samierināties vai vienkārši piekrist, ka vecums nenāk viens. Un atcerēties aksiomu, ko reiz atgādināja pazīstamais dakteris un politiķis Pēteris Apinis - ja kādam pēc piecdesmit nekas nesāp, tad tas kāds ir miris.
Vēl varētu diskutēt par garīgo un fizisko veselību - kas kuram svarīgs. Ir zināms, ka reizēm, ja piemeklējusi kāda garīgā kaite, pārliecība ļauj justies laimīgam un seju rotā nepārtraukts smaids, kas it kā apliecina, ka dzīvei nav ne vainas.
Taču par to var šaubīties, jo ir pamanīts, ka apgaismības brīžos parasti uznāk raudiens, ko atvieglot var tikai kāda mīļa tuvinieka klātbūtne, tā nedaudz uzlabojot dzīvi šajā jomā.
Līdzīgi ir, kad jāizjūt fiziskas sāpes un kļūst aktuāla aiziešana. Arī tad, kad piemeklējušas sadzīves problēmas vai kad aizgājis kāds tuvinieks un tas varbūt ir pat dzīvnieciņš, kam dzīves ilgums krietni mazāks.
Arī brīžos, kad grūti vispār, jo māc šaubas par esamības jēgu - ja blakus ir tuvinieka vai pat tikai drauga plecs un laba veste, kas piemērota paraudāšanai, dzīves kvalitāte garantēti uzlabosies.
Tā tas ir tiem, kas tic. Tāpēc droši apgalvo - un viņiem noteikti ir taisnība -, ka garīgās vērtības ir daudz svarīgākas par pārējo. Sevišķi jau materiālo, kas daudziem kalpo par bagātības apliecinājumu. Tiem, kuriem piemirsies, ka bagāts var kļūt, uzkrājot naudu un mantu, bet var arī - samazinot prasības.
Katrs, kas pie tādas atzīņas nonācis - tas nekas, ka tikai dzīves rezumējuma gados -, savas dienas vada laimīgi, tā ar savu piemēru palīdzot tiem, kas vēl tikai ceļā uz izpratni. Pārējais?
Pārējais patiešām nav svarīgs. Un, laikam ritot, kļūst arvien mazāk nozīmīgs, līdz kamēr tā stunda būs situsi. Tad vispār kļūs pilnīgi vienaldzīgs, atstājot vien nezūdošo - palicēju mīlestību. Ja tā ir un pa īstam.
Jo liekulība, sevišķi merkantilu apsvērumu dēļ, aiziešanas gaismā noteikti kļūst zināma.