Pavisam cita veida skrējiens notika svētdien Latvijā - Baltijas ceļa divdesmitajai gadadienai veltītais Sirdspuksti Baltijai. Tajā nebija svarīgi skriet ātrāk par citiem. Tieši otrādi - tas būtu traucējis ne tikai pašam pasākumam, kurā katram no 678 kilometriem starp Tallinu un Viļņu bija ieplānots savs laiks, bet arī kopības sajūtai, kas bija šīs lielās kustības jēga. Pasaule šim masu skrējienam nepievērsa lielu uzmanību, bet tas arī nebija vajadzīgs, jo galvenais bija pašu līdzdalība, un tā bija iespaidīga. Latvijā gaidīja 10 000, bet ieradās 50 000 skrējēju.
Pēdējos divdesmit piecos gados mēs Baltijā esam bijuši sprinteri. Neatkarību atguvām pārsteidzoši ātri, sasprindzinājāmies un forsētā tempā iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO, mūsu «tīģerekonomiku» izaugsmes tempi pirms dažiem gadiem atstāja visus sekotājus tālu aiz sevis, pēc dažiem gadiem mums jau būtu bijis jāsasniedz ES vidējais dzīves līmenis. Tomēr pasaulē nav tautsaimniecības pieauguma čempionāta, un valstis nesaņem zelta medaļu par uzvaru iekšzemes kopproduktu skriešanās sacīkstēs.
Valsts attīstība ir maratons, kurš nekad nebeidzas, un bieži vien dzīvē svarīgāka par ātrumu ir izturība. Šķiet, ka mēs to esam sākuši apzināties. Gargabalu skriešana kļūst par tautas svētkiem - atcerēsimies, ka Nordea Rīgas maratons šogad piesaistīja rekordlielu dalībnieku skaitu. Taču dziļākā līmenī ir arī jūtama nepieciešamība izprast savu vietu mūsu un valsts dzīves garajā ceļā, izjust, kā tas mūs savieno gan ar nākotni, gan ar pagātni. Svētdien lielu popularitāti iemantoja ne tikai «sirdspukstu» skrējiens, kurš moderni un iesaistoši uzbūra jaunākajai paaudzei Baltijas ceļu, bet arī talka Likteņdārzā, XX gadsimtā represēto Latvijas iedzīvotāju piemiņai veidojamā ansamblī, kurš tikpat moderniem un iekļaujošiem līdzekļiem savieno mūs ar savas zemes un tautas vēsturi. Arī šis lielais darbs nav nekāds sprints, bet gan projekts, kura pabeigšana prasīs daudz gadu.
Svētdiena pierādīja, ka, neskatoties uz visām grūtībām, Latvijā vēl aizvien ir milzīgi labestības resursi, kas vērsti uz gaišākas nākotnes veidošanu. Šī nākotne nav sasniedzama, noskrienot līdz kādai finiša līnijai pasaules rekorda tempā. Tā top katru dienu, katram no mums iesaistoties un kopā ar saviem līdzcilvēkiem dodoties uz priekšu.