Atšķirībā no tiem putniem, kuriem cilvēks var palīdzēt pārlaist ziemu, tos piebarojot - zīlītēm, meža strazdiem, laukirbēm, ir putni, kas var paļauties tikai paši uz sevi. Piemēram, pūces.
Šādās ziemās nereti gadās atrast bada un aukstuma novārdzinātas pūces. Arī šoziem izskanēja ziņa, ka Valkā uzieta bezpalīdzīga urālpūce. Šo sleju mani pamudināja rakstīt informācija, kas līdz ar šo ziņu medijos tika sniegta par urālpūci, proti, ka tā «nodara kaitējumu apkārtējai dabai, īpaši rubeņu un medņu riesta laikā, jo pārtiek no citu putnu olām un maziem putniņiem».
Pirmkārt, urālpūces neēd putnu olas, bet labprāt pārtiek no sīkajiem zīdītājiem, it sevišķi strupastēm. Taču stāsts ir par to, ka vēl aizvien, XXI gadsimtā, dzīvnieki tiek dalīti derīgajos un kaitīgajos. Zīlītes apēd dārza un meža kaitēkļus, tātad ir derīgas - jābaro. Savukārt visi tie, kas ēd zīlītes, ir kaitīgi. Pret tiem cīnīsimies. Gluži kā tajos senajos laikos, kad barons Krīdeners Sedas tīrelī nīdēja klinšu ērgļus, jo tie apēd zaķus, tātad ir sliktie. Vilki ēd stirnas un briežus, tātad jāšauj. To, ka vilku iecienīts medījums mēdz būt bebri, kuru Latvijā nudien netrūkst, daudzi nemaz nezina. Turklāt pirmām kārtām plēsēji ēd novārgušos un slimos, tādējādi ieņemot svarīgu vietu dabas procesos.
Katrai sugai ir sava unikāla vieta šai pasaulē, katra suga pati par sevi ir vērtība. Un šai vērtībai nav nekāda sakara ar to, vai cilvēkam tās eksistence šķiet izdevīga vai traucējoša. Liekas, ka ir skaidrs, kur cilvēka sugu ierindotu pārējās dzīvās radības, ja tām būtu teikšana.