Savukārt kopā ar solistiem Sonoru Vaici, Ievu Paršu, Ivaru Cinkusu, Jāni Misiņu un kamerkori _Ventspils_ tika celta gaismā saprotamu iemeslu dēļ diezgan sen nekustinātā Imanta Kalniņa _Oktobra oratorija -_ 1967. gadā tapusī velte Oktobra sociālistiskās revolūcijas 50. gadadienai.
Pēdējā tieši tāpēc bija vislielākā intriga. Izrādījās - ja pret šo skaņdarbu attiecamies bez vēsturiski politiskajiem aizspriedumiem, sastopamies ar kvalitatīvu, savam laikam izaicinošu mūzikas valodu un tēmas lasījumu, kas pieļauj par sarkano konjunktūru plašāku skatījumu. Izmantojot lielākoties nezināmu un mazpazīstamu dzejnieku revolucionāru tekstus krievu valodā, faktiski bija tapis dokumentāls un bīstami spēcīgs opuss, ar kuru nomenklatūra īsti nezināja, ko iesākt. Tā domāt vedina arī nelielais atskaņojumu skaits. Par spilgtākajiem emocionālajiem štrihiem aktuālajā lasījumā jāpateicas solistēm un orķestrim. Īpaši uzrunāja oratorijas emocionālais centrs: Viņus nošāva - traģēdija agra ziemas rīta pārredzamajā dabas ainavā, kuras kluso skaistumu orķestris darīja teju vai vizuāli tveramu. Korskaņai, īpaši oratorijas kulminācijās, gan pietrūka sulīguma, dinamikas un spēka, kādu spētu dot tikai liels koris.
Aizraujoši un asprātīgi
Bez ambiciozas, iepriekš skaļi anonsētas pretenzijas Marina Gribinčika radījusi lielisku jaunu simfonisko opusu Idea Fix, kas piedzīvojis pasaules pirmatskaņojumu. Tas izdevies ļoti svaigs un neparasts gan idejas aspektā, gan muzikālajā izteiksmē, jo īpaši oriģināli atrastajās orķestra instrumentācijas krāsās un līniju retorikā, kur pārsteidz ar jau pilnīgi citādo skatījumu uz gadsimtos tradicionāli arhetipiskajām nopūtu intonācijām - kā uz amizanti pārspīlētu attēlu «no citas puses» (glissando), kas uzrunā ar citu, jaunu nozīmi un emocionalitāti. Publiski nesolot novitāti, M. Gribinčikai izdevies kas neparasti aizraujošs un pārsteidzošs dzirdes pieredzei. Turklāt šis skaņaudums ir patiesi un pilnasinīgi asprātīgs, kas latviešu mūzikas kopainā negadās bieži. (Kā zināms, latviskā mentalitāte mūzikā visbiežāk atbalsojas rezignēti nostaļģiskos, rūpju apēnotos, dziļi filozofiskos, ciešanu piesātinātos u. tml. noskaņu modeļos.) Opuss veidots ar labu humora izjūtu, komisms brīžiem ir ļoti tiešs un nepārprotams, taču tas nekur nav raupjš vai primitīvs, vienkāršotu bufonādi te neatrast. Bravo - par negaidīto dialogu pašā noslēgumā - uzsaucienu: «Ei, tu, kāpēc vairs nespēlē?» Un pianistes atbildi: «Es pazaudēju savu ideju...»
No tālas zemes
«Es nāku no tālas zemes,» vārdus, kurus, stājoties Romas pāvesta amatā, 1978. gadā teicis leģendārais Jānis Pāvils II, norādot uz tālaika sociālistisko režīmu Polijā, svešzemēs dzīvojošais un arī no starptautiskās latviešu sabiedrības atsvešinātais komponists Gundaris Pone pāradresējis uz savu likteni un Latviju. Tāpēc viņa simfoniskais opuss Titzarin nav avangardista stikla pērlīšu spēle ar skanējumiem un mūzikā ir gan dramatisms, gan groteska, arī konkrētas mūzikas vēstis novērotajā un izjustajā, autoram pašam apciemojot Latviju. Piemēram, zīmīgas «padomiska» valša un marša alūzijas un pat skaistā, populārā D. Šostakoviča Romance no filmas Dundurs, ko vēl joprojām bieži mēdz spēlēt bērēs. Tomēr Titzarin partitūra ir gana komplicēta (polifoniski sazarota, ritmiski sarežģīta), lai būtu ciets rieksts orķestrim un diriģentam. Liepājnieki ar A. Lakstīgalu to pārkoda.