Neviens ārsts nav teicis, ka man nevar būt bērni, bet nevienam nav izdevies atklāt iemeslu, kāpēc mums ar vīru tik ilgi jāgaida. Ir bijušas kaudzēm analīžu, mēģinājumi, zāles, mākslīgas manipulācijas, stress, asaras, vienaldzība, samierināšanās, dusmas, neatlaidība, ārsti un dziednieki. Es, protams, turpinu pacietīgi gaidīt.
Neesmu vienīgā, kas cīnās, lai beidzot būtu mamma. Reizēm tikai aizdomājos, cik tas ir jocīgi, ka valstī ir programmas, kas palīdz alkoholiķiem, narkomāniem, noziedzniekiem, sievietēm, kuras negrib bērnus, bezdarbniekiem, kas negrib strādāt, parādniekiem, kuri kaut kad ir kļūdījušies un nu ir kādam parādā, bet nav atbalsta ģimenēm, kas vēlas bērnus un izmisīgi ripina naudu dažādu it kā speciālistu kabatās.
Ārsti raujas katrs pa savu kaktiņu un savā starpā nesadarbojas ar mērķi palīdzēt radīt jauno dzīvību. Es saprotu, ka neviens nav Dievs, tomēr atbalsts un pētniecība nenāktu par ļaunu. Vai iemesls ilgajai bērnu gaidīšanai ir ķīmisks, fizioloģisks vai psiholoģisks, kā to risināt. Kas mums, nelaimīgajām, ir kopīgs?
Santa