«Šeit ik pa laikam kādu atlaiž no darba, bet Latvijā... Nezinu, vai vispār būtu iespējams atrast darbu. Īrijā mani notur tas, ka varu paļauties uz pabalstu, kas pēc likuma man pienākas, ja esmu strādājusi un maksājusi nodokļus divus gadus. Ar tiem es varu reāli uzturēt sevi un abas meitas, turklāt vēl nedaudz iekrāt,» spriež Santija.
Viņas stāstītais raksturo noskaņojumu lielā daļā Īrijas latviešu. Lai arī peļņas iespējas viesstrādnieku citadelē sarukušas, atpakaļ uz Latviju viņi nesteidzas. Īrijas latviešus neuztrauc arī tas, ka valsts budžeta samazināšanas nolūkos Īrijas valdība grasās pamatīgi revidēt sociālos pabalstus, jo īpaši ārzemniekiem sniegtā atbalsta pamatotību.
Strauja lejupslīde
Īrija darba meklētājiem ir bijusi labi zināma ne vien kā valsts, kur pat mazkvalificētā darbā iespējams nopelnīt pieklājīgu iztiku, bet arī ar dāsno sociālo politiku. Taču tagad arī tai nākas domāt, kā samazināt izdevumus, palielināt ienākumus un izdzīvot krīzes apstākļos. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) prognozē, ka Īrijas atlabšana no straujās ekonomikas lejupslīdes būs lēna un smaga - valsts iekšzemes kopprodukts no 2008. līdz 2010.gadam samazināsies par 13,5%, bet 2011.gadā pieaugs par aptuveni 1%. SVF paziņojumā teikts, ka tirgus stabilitātes nodrošināšanai Īrijas valdībai nepieciešams iegrožot valsts budžeta deficītu, samazinot sabiedriskajā sektorā strādājošo algas un valsts izdevumus, ziņo Reuters.
Budžeta grozījumos Īrijai jāatrod iespējas ietaupīt aptuveni piecus miljardus eiro, tajā skaitā 1,5 miljardus eiro plānots nogriezt uz sociālā budžeta rēķina. Turklāt valdība sola bargi vērsties pret krāpniekiem, īpaši ārvalstu pilsoņiem, pārbaudot pabalstu, tai skaitā bērnu pabalstu pamatotību.
Bez darba, bet ar iztiku
Vairākums vietējo un viesstrādnieku par draudiem samazināt sociālos pabalstus gan neuztraucas. Tos, kas strādā nelegāli (tādu, pēc vietējo teiktā, ir daudz, turklāt, palielinoties bezdarbam, nelegālā nodarbinātība kļūst arvien izplatītāka), tas neskar. Tie, kas Īrijā strādājuši oficiāli, maksājot nodokļus, ir droši - pat ja paliks bez darba, nekādā gadījumā - bez iztikas līdzekļiem. Īrijas iedzīvotājiem ir pārliecība - kaut arī mazākā apmērā, tomēr sociālā labklājība bija un būs viena no šīs valsts prioritātēm.
Bezdarba un krīzes situāciju šajā valstī apstiprina teju visi Dienas aptaujātie latvieši Īrijā. 30 gadu vecais Jānis uz dzīvi Īrijā pārcēlās jau pirms gadiem desmit. Tur arī apprecējās un Latvijā atgriezties pat nedomā. Viņš atzīst - pašlaik Īrijā nav tā labākā situācija, un to izjūt gan vietējie iedzīvotāji, gan imigranti. «Ekonomiskā krīze valstī ir jūtama, un to var redzēt, braucot garām Social Welfare Office (Labklājības dienestam) - simtiem cilvēku stāv rindā, lai reģistrētos kā bezdarbnieki un pieteiktos pabalstam,» secina Jānis. Viņš jūtas droši, ka Īrijas valdība izdarīs visu iespējamo, lai pārdzīvotu krīzi un stabilizētu valsts finansiālo stāvokli. Par to, ka latvieši masveidā dotos atpakaļ uz dzimteni, viņš neesot dzirdējis. Poļi gan dodoties mājup. «Paklausoties ziņas un palasot avīzes, latviešiem par atgriešanos dzimtenē vismaz pašlaik nevar būt ne runas. Jo, lai nu kā, bet Īrijas valdība parūpēsies par cilvēkiem - gan vietējiem, gan ārvalstniekiem, neļaujot nomirt badā, kamēr Latvijas valdība dara visu, lai šī mazā tauta izmirtu,» savās pārdomās skarbs ir Jānis.
Samazinājumam ir pamats
Mairita Grislite, kura Īrijā strādā medicīnas rūpnīcā, zina teikt, ka pašlaik atlaiž tos, kas pēdējie pieņemti darbā. «Ja cilvēks ir strādājis oficiāli un maksājis nodokļus, tad ir iespēja saņemt pabalstus, arī daļa no īres un elektrības rēķina tiek apmaksāta, kā arī kredīti,» sociālo nodrošinājumu Īrijā raksturo Mairita. Viņa atzīst, ka pašai palaimējies - rūpnīcā darba ir daudz, neviens atlaists netika: «Zinu dažus, kas brauc atpakaļ uz Latviju, bet tādu nav daudz. Krīzes dēļ daudz kam tiek pazemināta cena - lētāka ir gan pārtika, gan citas lietas, tāpēc iztikt var diezgan labi.»
Latviešu biedrības Īrijā pārstāvis Alvils Reinbergs jau kādu laiku ir bez darba. «Ja nav kredītu vai nav jāsūta nauda ģimenei, tad var iztikt. Varbūt nevar vakariņot restorānos vai ceļot, bet citādi var gluži labi dzīvot.» Viņaprāt, ir loģiski, ka valstij jādomā, kā ietaupīt, jo pēdējos gadus pabalstus tikai cēla. Tagad pirmo gadu ir deflācija, līdz ar to pabalstu samazinājumam ir pamats. Arī īres cenas iet uz leju, degvielas cenas gan svārstās. A.Reinbergs neuzskata, ka nepieciešamība samazināt sociālos izdevumus varētu būtiski pasliktināt Īrijā dzīvojošo finansiālo stāvokli. «Iespējams, likvidēs kādu pabalstu, piemēram, zīdaiņu pabalstu, kas tika ieviests nesen. Varbūt kādu eiro atņems bezdarbnieka pabalstam,» pieļauj A. Reinbergs. Netiek izslēgta iespēja, ka varētu pārskatīt laika periodu, kāds jānostrādā, lai varētu pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu. Pašlaik tie ir divi gadi.
Runas par atgriešanos dzimtenē nedzird - ja nu kāds tomēr grasās kaut kur doties, tad uz Kanādu, Austrāliju, Angliju. «Es nezinu nevienu, kurš būtu Īriju pametis. Drīzāk tiem, kas šeit strādā jau krietnu laiku, piebiedrojas arī ģimene, piemēram, uz Īriju pārceļas arī sieva ar bērniem, kas jau no pirmās dienas var pretendēt uz bērnu pabalstu,» saka A.Reinbergs.