Tumšos toņos
Kas jāsecina par izlasi pēc sezonas pirmās puses?
Rezultāti nav spīdoši.
Kāpēc?
Neviens īsti nevar uz šo jautājumu atbildēt. Piemēram, nav saprotams, kas notiek ar [komandas partneru - I.K.] veselību - it sevišķi Edgara [Piksona]. Te jūtas labi, te - galīgi slikti.
Gaidīji labākus rezultātus?
Kādi esam, to pa īstam var saprast Pasaules kausos, jo var salīdzināt.
Galvenais treneris Vitālijs Urbanovičs pirms sezonas pauda, ka ar šaušanas precizitāti vajadzētu būt kārtībā, bet ir ar dievu uz pusēm?
Par pārējiem nezinu. Man pašam viss ir normāli. Izņemot vienu šautuvi. Ar slēpošanu teorētiski arī viss ir kārtībā, tikai nedrīkst slimot. Estešundā uzreiz pēc pirmā starta tālāk braucu pusslims. Būtu daudz labāk, ja nebūtu apslimis. Izskatās, ka lielas sekas tam gan nav. Vienīgi nenobraucu, kā cerēju.
Kāpēc sprinta sacensībās Hohfilcenē, šaujot stāvus, netrāpīji četras reizes?
Iepriekšējā dienā jutos galīgi švaki. Bija nolemts nākamajā dienā nestartēt, bet no rīta jutos bišķi labāk un mēģināju. Gribēju krāt punktus, lai tiktu klāt masu startiem. Ja brauc nevesels, jāšauj ar simtprocentīgu precizitāti. Stāvus pirmais bija garām. Tas izsita no līdzsvara. Tad arī otrais, un tālāk bija absolūti vienalga.
Sezonas otrajā pusē optimismam vispār ir pamats?
Ceru, ka jā, bet redzēsim.
Nereti labāko rezultātu sasniedz tieši sezonas atbildīgākajās sacensībās.
Uz to strādā visi. Cits jautājums, kā tas izdodas.
Kur slēpjas veiksmes atslēga?
Ne vienmēr tas ir izdevies. Gatavošanās shēma ir atstrādāta, bet tam visam var būt simt dažādu blakuslietu. Viss atkarīgs, kā jūties. Darot visu kā līdz šim, piecas reizes bija labi, bet sesto reizi var nebūt, jo izejas pozīcija, iespējams, citāda. Garantijas nav nekādas.
Trijos Pasaules kausa posmos juties konkurētspējīgs?
Sākumā šķita, ka viss būs labi. Domāju, ka Hohfilcenē varēšu pacīnīties nopietni par kaut ko, bet...
Veselību nepiemānīsi?
Pēdējā laikā tā ir lielākā problēma.
Epšteina-Barra vīruss?
Liekas, ka man netraucē.
Bet analīžu rādītāji staigā augšā un lejā?
Visiem kaut kas parādās. Grūti saprast, kas un kāpēc.
Neskries ar galvu sienā
Rezultātu pagaidām nav, tāpēc nevar būt tā, ka pēc sezonas vairāki izlases dalībnieki beidz karjeru?
Pilnīgi reāli. Ja paliks pašreizējā līmenī, jebkurā gadījumā nevienam nav nekādu variantu [konkurēt pasaulē].
Maļuhins sacīja, ka jaunajiem par maz degot acis!?
Kuru vairs var saukt par jauno? Domāju, gribēšana ir. Lielākā problēma ir naudas trūkums. Ilgtermiņā neizbēgami viss iet roku rokā ar finansiālo situāciju. Pēc izlases budžeta esam jau noslīdējuši uz piecdesmito vietu pasaulē, esam aizmugurē visām eksotiskajām valstīm. Nav junioru un jauniešu komandu, nav arī izlases otrās komandas. Turklāt ir tikai viens treneris pa visu nozari.
Kad beigsi karjeru, var iestāties liels klusums?
Nezinu. Katrā ziņā, ja kaut kas kardināli nemainīsies ar naudām, pie nekādas darbošanās klāt neķeršos. Nav nozīmes skriet ar galvu sienā.
Kādiem jābūt noteikumiem, apstākļiem, lai Bricis paliktu biatlonā?
Nekas tāds nav runāts.
Vīzija, kam jābūt, taču ir?
Ja būtu visas iespējas, apstākļi darboties, noteikti gribētu, bet par deviņdesmit deviņiem procentiem, ka darbu sameklēšu citur, jo neticu, ka kaut kas mainīsies.
Kas jāmaina?
Latvijā situācija ir tik «lieliska», ka tādu naudu neatradīs. Tas ir noslēgtais aplis - nav naudas, nav rezultātu, un otrādi. Lai darbotos ar jaunajiem, vajadzīgi pieci seši gadi. Rupji skaitot, tā ir ļoti liela nauda. Neticu, ka tāda būs.
Vai var teikt, ka puišiem, kas izlasē nāk pēc tevis, vēl bija apstākļi, tika dota iespēja sevi pierādīt?
Salīdzinoši vēl bija, taču salīdzinoši. Ja gribi būt pašā priekšā, vajag apskatīties, kāds personāls un nauda ieguldīta lielajās komandās. Ilgtermiņā tas visu nostāda pa vietām.
Tā nevar būt, ka neieguldīsim, bet brauksim pa priekšu?
Nē. Tas viss lēnām beidzas. Piemēram, baltkrieviem, ukraiņiem pa pasauli braukā trīs četri sastāvi, kopā piecdesmit sportistu. Viņiem ir jaunie, juniori, bet citādi nevar, ja grib cīnīties ar vāciešiem un norvēģiem. Mums kaut vai būtu desmit, taču ne jau ar vienu treneri.