Tas nav mans nopelns
Kādreiz strādāju fabrikā Aurora. Mana kolēģe bija inteliģenta, gudra dāma, oficiera sieva. Viņa bija galvenās inženieres sekretāre. Un viņa teica, ka nekad nav jutusies tik ļoti pazemota kā 8. martā! Jo vīrieši, kas tolaik strādāja tajā fabrikā, visi kā viens gāja garām sekretāres galdam, lai ar puķēm apsveiktu galveno inženieri, bet aizmirsa, ka arī sekretāre ir sieviete...
Fabrikā toreiz daudz sieviešu strādāja - apmēram četrdesmit. Un vīrieši visas nesveica. Es citkārt pa logu vien noraudzījos, kā šai dienā pēc darba dažas uz mājām iet ar ziedu klēpjiem, bet vairums - tukšām rokām... Braucu uz mājām ar vilcienu, un tur tāda pati aina. Kā šajā dienā jūtas tās, ko neviens nav apsveicis?
Jā, protams, sieviete arī pati sev var nopirkt puķi, bet es sev puķes vairs nepērku, jo zālēm mēnesī aiziet apmēram 60 latu no pensijas. Vēl mazliet mazbērniem jāpalīdz, kāds latiņš no pensijas jāatliek. Sevi varu saukt vienīgi par čīkstētāju, bet tāda ir dzīve.
Māra Ķīsele
Svētku nav par daudz
Paskatoties kalendārā, katram redzams, ka pie mums, Latvijā, tāpat jau ir daudz vairāk sēru dienu nekā svinamo dienu. Un kāpēc tad nesvinēt pavasari?
Man diemžēl nav dzīvesbiedra, kurš mani sveiktu 8. marta rītā ar puķēm. Arī darba kolektīvā esam vienīgi sievietes, tāpēc svētkus 8. martā rīkojam pašas! Pašas sev par prieku!
Vispirms dienu sākam ar sapucēšanos, bet iepriekš jau esam vienojušās, kādas kūkas un sviestmaizes pagatavosim. Darbā uzklājam galdu un svinam! Bet vakarā satiekamies ar tuvākajām draudzenēm. Arī viņām blakus nav dzīvesbiedra, kurš palutinātu. Tāpēc sen jau esam nonākušas pie atziņas, ka lutināt un mīlēt sevi varam vienīgi pašas.
Tas ir tāpat kā ar paļaušanos uz kādu. Patiesībā dzīvē jāspēj paļauties vienīgi uz sevi. Un vēl var uz dažām tuvām un pārbaudītām draudzenēm, ar kurām kopā izdzīvoti gan dzīves skarbākie, skumjākie brīži, gan kopā smiets un dziedāts.
Nanija
Sev par prieku!
Atceros skolas laikus. Tā laikam bija 10. klase, kad mūsu puiši sarīkoja mums pārsteigumu. Viņi, ikdienā skolas solā tādi delverīgi un nenopietni, visi kopā bija aizgājuši uz fotosalonu un nobildējušies kopīgā bildē. Kā viņi bija pārvērtušies! No saņurcītos kreklos tērptiem, pumpainiem zēniņiem bildē par vīriešiem baltos kreklos, ar šlipsi un uzvalkos! Mēs, meitenes, toreiz bijām gan lepnas, gan pārsteigtas. Un tā sveikšana bija tik sirsnīga un ar tādu cieņu!
Iespējams, tieši tā reize man kalpoja kā tāda mēraukla tālākajā dzīvē, kad pienāca 8. marts. Reiz pieredzējusi cieņpilnu attieksmi, jau pieaugušā dzīvē nevēlējos neko mazāk. Un liels bija mans pārsteigums, kad darba kolektīvā, kur vīriešu mazākums, kungi neslēpa savu samocīto pienākuma izjūtu, sak, ziedi jau jāpērk, sievietes jāapsveic, bet vislabāk būtu šai dienā «saslimt». Situācijas dzīvē bija dažādas. Arī tādas, kad mīļotais cilvēks paziņoja, ka viņam nepatīkot tāds masveida norādījums kalendārā - savu sievieti apsveikt tieši šajā dienā. Kāpēc ne devītajā vai 10. martā? Es, protams, piekritu, var arī devītajā vai (bet vislabāk - un) 10. martā! Tikai... Nevienā no šīm dienām apsveikums nesekoja. Tāpat kā tas nesekoja arī citās dienās bez norādījuma kalendārā. Lieki piebilst, ka tas raisīja vilšanos. Nē, vispirms bija aizvainojums, tad rūgtums, tad vilšanās. Un tad vienaldzība.
Kad arī citās attiecībās izrādījās, ka vīrietim patiesi ir grūti apliecināt savai sievietei cieņu un mīlestību ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, sapratu, ka es 8. martā turpmāk svinēšu savus pašapziņas svētkus. Tieši šī diena būs tā, kur es pati nopirkšu sev visskaistāko puķi - tādu, kas aug podiņā vai stādāma dārzā. Vai iegādāšos sev skaistu kleitu. Negaidīšu it kā loģiski un likumsakarīgi gaidāmo no vīrieša, kurš visādi citādi man varētu šķist tuvs. Piepildīšu savas vēlmes pati. Ja ļoti vēlēšos, arī gredzenu sev nopirkšu pati. Iespējams, tieši šeit arī slēpjas šīs dienas svinību jēga. Jo mīlestība un cieņa vai nu ir, vai nu nav. To nevar nospēlēt kā teātri.
Dārta K.