atklāta vēstule
Šīs vēstules rakstīšanā esam apvienojušies mēs, kultūras mantojuma iestāžu pārstāvji, lai paustu savu satraukumu par pašreizējo kultūras politiku valstī un no tās izrietošo kultūras mantojuma iestāžu nepietiekamo finansējumu.
Kā zināms, kultūru balsta trīs vaļi - radošais process, kultūras izglītība un kultūras mantojums. Kultūras mantojuma institūcijas ir arhīvi, bibliotēkas, muzeji un pieminekļu saglabāšanas iestādes, kurās agrāk vai vēlāk nonāk pilnīgi visas jaunradītās vērtības, to autoru vai izpildītāju dokumentārais un priekšmetiskais mantojums, kā arī publiskojums (grāmatas, notis, periodika, skaņu ieraksti, filmas u.c.). Radošie cilvēki un sabiedrība ļoti bieži izmanto kultūras mantojuma iestāžu krājumus, lai smeltos zināšanas un ierosmi tālākai jaunradei. Muzeju, bibliotēku, arhīvu krājumi ir avots arī tradicionālajai kultūrai un pašdarbībai. Latvijas kultūra var plaukt tikai tad, ja visa kultūras trīsvienība - radošais process, kultūras izglītība un kultūras mantojuma iestādes - saņem harmonisku atbalstu no valsts, pašvaldībām, medijiem un sabiedrības. Diemžēl pašreizējā situācijā šis atbalsts nav ne pietiekams, ne līdzsvarots. Sociālo partneru iniciētajā aptaujā dažu simtu respondentu paustā attieksme pret kultūru un no tās izrietošais zemais vērtējums deva iespēju valdībai attaisnot nežēlīgu budžeta griezienu, kas dramatiski skar arī kultūras mantojuma iestādes.
Kultūras mantojuma nozare, tāpat kā kultūra kopumā, ir ne tikai resursu patērētāja, bet arī resursu radītāja. Tā ir valsts ekonomikas būtiska sastāvdaļa vairākos aspektos -kā darba devēja, specifisku un retu profesiju uzturētāja, tiešu un netiešu ienākumu no pakalpojumiem radītāja, nodokļu maksātāja. Kā kultūras tūrisma nozares vissvarīgākā sastāvdaļa tā sniedz vienreizēju iespēju iepazīties ar Latvijas vēsturi un tradīcijām.
Saprotams, ka 2010.gadā nav sagaidāms budžeta pieaugums ne kultūrā, ne citās nozarēs. Tomēr vēlamies uzsvērt, ka kultūras mantojuma iestāžu budžeti ir samazināti vairāk nekā par 50%. Tas ir zaudējums ne tikai nozares darbiniekiem, svarīgāk ir apzināties, ko zaudē un zaudēs sabiedrība. Krīzes laikā cilvēkiem kultūra ir vajadzīga vairāk nekā treknajos gados. To pierāda apmeklētāju skaita pieaugums visa veida bezmaksas kultūras pasākumos. Tas parāda, ka kultūras nozīme paplašinās sociālajā virzienā. Mēģinot nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu pakalpojumu, kultūras iestādēm veidosies parādi gan par ēku apsaimniekošanu, ekspluatāciju un glabājamo kultūras vērtību apsardzi, gan nodokļu parādi.
Aicinām Ministru kabinetu un Finanšu ministriju skatīties uz kultūras nozari ne tikai kā valsts finanšu līdzekļus patērējošu nozari, bet kā uz nozari, kurā ieguldītie līdzekļi attaisnosies ilgtermiņā. Mēs aicinām arī Kultūras ministriju principiālāk iestāties par kultūras finansējumu. Ministrijai un Nacionālajai kultūras padomei regulāri un stingri jāaizstāv kultūras funkcijas nozīmība sabiedrībā, arī sarunās ar t.s. sociālajiem partneriem un 2030. stratēģijas autoriem.
Sabiedrībā tiek veidots greizs priekšstats par kultūras nozari, liegta virkne kultūras pakalpojumu, samazināts to apjoms, ignorēta esošā likumdošana un starptautiskās konvencijas par kultūras mantojuma saglabāšanu. Samazinot nozares finansējumu, kultūras mantojuma iestāžu darbību nedrīkst pārtraukt pilnībā, jo tas draud ar iestāžu likvidēšanu un kultūras mantojuma vērtību neatgriezenisku zaudēšanu. Mēs aicinām uz neatliekamu rīcību kultūras mantojuma saglabāšanā, kas palīdzētu sabiedrībai atgūt ticību savai valstij un nodrošinātu nākotni Latvijas kultūrai, tātad arī sabiedrībai un valstij.