Padomju tirāna Staļina oficiālā nāves diena pirms 60 gadiem ir atbilstošs datums, kas mudina pārdomāt ne tikai neseno vēsturi, bet arī liek izvērtēt fenomenālo asiņainā tautu tēva popularitātes pieaugumu lielā daļā bijušās PSRS teritorijas. Par negaidīti labvēlīgo Staļina «darbu» novērtējumu nebūtu ko brīnīties, jo tas apzināti sarūpēts nu jau vairāk nekā 10 gadu garumā. Ne velti pētījumu centra Levada speciālisti secinājuši, ka tieši Putina valdīšanas laikā Krievijā 13 gados ievērojami pieaudzis (par veseliem 30%) personu skaits, kas miljoniem cilvēku Gulagā nobendējušo diktatoru atzinuši par visietekmīgāko personāžu vēsturē. Kaut ko tādu patiesi bija grūti iedomāties 90. gadu Maskavā. Toreiz arī šķistu neiedomājami, ka sabiedrības lielākajai daļai būtu nepieciešama izzinoša diskusija, kā tad īsti novērtējams Staļina veikums. Tagad pēc dekādi ilgušās smadzeņu skalošanas Putina vadībā atbilstoša augsne ar jaunām vēstures grāmatām skolām un augstskolām, patriotiska rakstura filmām ir radīta. Un tas pilnībā iekļaujas pirmās prezidentūras laikā Putina paustajā paziņojumā par PSRS sabrukumu kā lielāko XX gadsimta traģēdiju. Tas, protams, nebūtu nekas, ja vien mums būtiska detaļa - Baltijas valstis taču bija šīs lielvalsts sastāvdaļa, par kuras bojāeju sēro prezidenta krēslā trešo termiņu esošais Putins.
Redzīgi politikas eksperti no Krievijas, kas labvēlīgi noskaņoti pret Baltijas valstīm (tas gan ir retums), nešaubās, ka normālas un savstarpējas cieņas pilnas attiecības starp Maskavu ar Tallinu, Rīgu un Viļņu pagaidām nav iespējamas. To nepieļauj Putina skaidri saskatāmā vēlme panākt PSRS atjaunošanu. Atteikšanās no imperiālistiskajiem plāniem varot notikt vienīgi tad, ja Krievija beidzot pievērstos sev. Sāktu rūpēties par saviem neaptveramajiem plašumiem. Tikai tad tādi kaimiņi kā Latvija varēšot gulēt mierīgi. Tikai tad kļūs iespējamas tādas pašas attiecības ar austrumu kaimiņu, kādas šodien valda, piemēram, starp Beļģiju vai Norvēģiju un Krieviju. Tāpat jāapzinās, ka Krievija - tikai 250 kilometrus uz austrumiem - ir liels un neprognozējams spēks, turklāt visai draudīgs. Te vietā atcerēties nesenos augsta ranga Zviedrijas amatpersonu un armijas pārstāvju izteikumus. Var izteikt dažādus spriedumus par krievu armijas spējām, taču nenoliedzams ir tās daudzumus un koncepcija - tā gatavota uzbrukuma karam. Tas gan nešķiet sevišķi ticams scenārijs, lai arī virkne dažāda ranga padomdevēju Krievijas prezidentam mēģina iegalvot, ka NATO par Baltiju nekarošot. Jebkurā gadījumā šobrīd bijušajā PSRS telpā vērojama vecās varas atjaunošana ar maigākām metodēm - tas redzams Baltkrievijā, Ukrainā, arī Latvijā. Tomēr 2008. gadā bija izņēmuma gadījums - piecu dienu karš Gruzijā. Maigā ekspansija liek izturēties pret kontaktiem austrumu virzienā ar uzmanību, tas jāatceras. Vienlaikus izmantojot sadarbības iespējas, cik plaši vien iespējams. Tas ir labi, ka latviešu zemnieks, ja vēlas, var brīvi nopirkt baltkrievu Belarusj traktoru, kas maksā ievērojami lētāk par līdzīgu rietumos ražotu tehniku.