Dažkārt bijis pat tā, ka, ieraugot kādu darbu, gribējies izsaukties - o, savulaik ir tapis arī kaut kas tāds!... Atlases radošais process vainagojies ar to, ka nu līdz 22. augustam mākslinieces talanta cienītāji varēs aplūkot apmēram simt lielāku un mazāku litogrāfiju. Turklāt Maija Dragūne strikti turējusies pie principa, ka personālizstādē būs skatāmi tikai šādā tehnikā veidoti darbi: «Zinu, ka citi mākslinieki mēdz izstādīt pa druskai no visa: akvareļus, grafikas un zīmējumus vismaz trīs stāvos. Man gan tas nešķiet nopietni.»
Starp melnbaltajiem darbiem, par kuru tapšanas tehniku māksliniece varētu nolasīt vai veselu lekciju (un to arī labprāt dara), ieskatam piedāvāts arī pa kādam krāsainam darbam. Tomēr M. Dragūnei pašai tuvāki ir tieši melnbaltie darbi. Pārskatot darbus, kuru ir vairāk nekā trīs simti, M. Dragūne secinājusi, ka ik pēc laika viņa atgriezusies pie kādas noteiktas tēmas. Savukārt nekad mākslinieces daiļradi neesot ietekmējuši valstī notiekošie politiskie procesi vai kāds spilgts māksliniecisks pārdzīvojums: «Tā mūza vienkārši atlido, bet, piemēram, Saeimas sēdes vai koncertus lai iemūžina fotogrāfi!»
Maija Dragūne uzsver: viņas darbos nav nekādu zemtekstu - ja reiz attēlots puisēns, kurš spēlē stabulīti, tas tieši tā arī domāts. Visi viņas darbi darināti ar rokām -atšķirībā no tiem māksliniekiem, kuri litogrāfiju darināšanai izmanto datoru. «Tagad jau tās tehnikas ir visādas. Piemēram, japāņi, kuri savulaik labprāt iegādājās latviešu mākslinieku litogrāfijas, cītīgi pētīja darbu un uzreiz spēja pateikt, vai tas ir roku darbs vai ne.»
Tiesa, māksliniece izklausās mazliet noraizējusies, vai šajās karstajās dienās cilvēki gribēs iet uz muzeju un veltīt laiku mākslai. Tomēr viņa ir gatava vismaz atklāšanas dienā atbildēt uz ikviena interesenta jautājumiem un izstāstīt par darbiem. «Gluži tā kā Maija Tabaka nedarīšu, jo viņai darbos ir vesela režija. Tomēr arī man ir ko pastāstīt,» sola Maija Dragūne.