Ir taču skaidri redzams, ka esmu jauna. Tātad - iespējamā dzemdētāja. Nepārmetu jautātājiem, ka publiski runāt par to ir pārāk intīmi, jo jaunkundzēm to vaicā gadiem ilgi un diez vai cilvēku dabu spēšu mainīt. Labāk ņemu to viegli, atjokoju.
Rēķinos, ka par bērna plānošanu man var pajautāt gan pie svinību galda, gan pirtī. Gan pazīstams, gan svešs cilvēks. Arī tās, kurām pašām savulaik šīs bioloģiskās rūpes kritušas uz nerviem. Kungi arī jautāšanā neatpaliek. Nupat kārtējo pamudinājumu dzemdēt izdzirdēju pie Lieldienu galda no vīrieša gados, kad viņš par to pacēla tostu. «Vai tu! Pie galda tādas lietas!» viņu par netaktiskumu apsauca radiniece un teica, ka cits pāris uz šādu jautājumu atbildējis: «Tūlīt skriesim uz guļamistabu, tūlīt, tikai pusdienas paēdīsim, labi?» Mana draudzene tādos mirkļos ir skarbāka un pusmūža radiniecēm atjautā: «Un kad tu taisies mirt? It kā jau laiks.» Viņas draugs mēdzot atbildēt: «Jā, gribētos jau bērnu, varbūt vēlaties kļūt par māti?»
Kāda paziņa stāstīja, ka jautājums par pirmo bērnu ļoti nomācis, jo viņai tolaik nevarējuši būt bērni. Ilgstoši ārstējusies, lai vērstu to uz labu. Par to viņa negribēja dalīties ar visiem radiem, tāpēc uz tirdīšanu allaž atbildēja: «Kad izlemšu, noteikti paziņošu.» Tagad viņai ir divi bērni. «Satiku cilvēku un sapratu - no viņa gribu bērnu,» tik vienkārša ir viņas atbilde. Sēdējuši abi parkā uz soliņa, skatījušies, kā bērni spēlējas, un reizē nosprieduši - jā, varētu. Derētu viens tāds. Sanāca. Pat divi. «Ar prātu cilvēks nevar ietekmēt bērna rašanos. Bērniem ir savs funktieris, savi sakari ar ko augstāku. Neviena radiniece un tante tā brīnuma radīšanā nevar palīdzēt».