Latvijas Kinoloģiskā federācija (LKF) apvieno lielāko daļu to dzīvnieku īpašnieku, kuri par savu hobiju uzskata suņu turēšanu, selekciju, izstādīšanu, piedalīšanos sacensībās ar suņiem, kā arī suņu - terapeitu sagatavošanu un citas darbības, kas saistītas ar suņiem. Ik gadu LKF savā ciltsgrāmatā (suņu reģistrā) ieraksta no 2000 līdz 2700 dzimušo kucēnu, kuri tiek gan paturēti pašu audzētāju īpašumā, gan atsavināti citām personām.
LKF suņu audzētāji neslēpj to, ka viņu īpašumā esošie suņi tiek pavairoti, bet kucēni pārdoti. Kādam prātā uzreiz sāk griezties skaistu biznesa ciparu virkne. Pieņemsim, kucēna cena ir 350 latu, metienā 10 kucēnu, kā nereti mēdz būt daudzskaitlīgām šķirnēm, gala cipars ir 3500 latu. Šķirnēm, kur metienos dzimst samērā neliels kucēnu skaits - no viena līdz četriem kucēniem, cena par vienu kucēnu var būt krietni lielāka - no 400 līdz 1000 latiem par kucēnu. Cik skaista un pievilcīga summa, kāda peļņa! Un vēl nav jāmaksā nodokļi! Kur skatās VID, KNAB un citas iestādes, kāpēc šis jautājums tā aizlaists pašplūsmā!?
Laikraksta Diena žurnāliste I. Skorobogatova ir sagatavojusi patiesi detalizētu informāciju par, viņasprāt, ienesīgo suņu un kaķu biznesu, kā arī atklājusi no visiem sabiedrības locekļiem slēptu informāciju par pagrīdes biznesu, kas pasargāts no nodokļiem. Bet tagad paskatīsimies, vai patiesi velns ir tik melns, kā viņu mālē. Likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 9. panta 1. un 3.' punktā ir teikts par saimniecisko darbību, kas saistīta ar zvērkopību, lauksaimniecību utt., kam faktiski varētu būt pielīdzināma arī suņu un kaķu audzēšana. Likums skaidri pasaka, ka šāds ieņēmums līdz 2000 latiem gadā ar ienākuma nodokli aplikts netiek.
Lai kucēnus vispār varētu iegūt, ir vajadzīgs izejmateriāls, proti, kuce - māte, pieņemsim, ka tā iegādāta par 700 latiem. Laikam neviens naivi neiedomāsies, ka suns aug kā stāds - aplaisti biežāk vai retāk un ievāc augļus un ziedus. Tātad kuces - mātes izaudzināšana vismaz līdz gada vecumam arī prasa izdevumus - vismaz latu dienā. Lai kuci varētu sapārot, audzētājam jāmaksā biedra nauda klubā - 15 latu gadā, jāvakcinē - 80 latu gadā, jāveic veselības pārbaudes - vēl 100 latu, jāiegūst novērtējums izstādēs - vēl 120 latu. Lai iegūtu šķirnes kucēnus, nepieciešams arī suns - kucēnu tēvs, kuram par pūlēm pienākas parasti viena kucēna cena no katra metiena. Kucēni ir jāattārpo, jāvakcinē, jāidentificē ar mikročipu. Kucēnus drīkst atsavināt tikai no astoņu nedēļu vecuma, bet pēc LKF noteikumiem - tikai no 10 nedēļu vecuma, tātad tie jāpiebaro, sākot ar trešo dzīves nedēļu.
LKF klubos sastāvošie dzīvnieku audzētāji ir tieši tādi paši nodokļu maksātāji kā pārējā sabiedrības daļa un ir gatavi norēķināties ar valsti. Kaimiņvalstī Somijā, piemēram, lielas audzētavas, sākot no 10 dzīvniekiem un vairāk, ik gadu iesniedz deklarāciju par saviem ienākumiem un izdevumiem, pēc kuras tiek vai netiek aprēķināts ienākuma nodoklis. Painteresējoties pie mūsu kolēģiem Somijā un Dānijā, ieguvām informāciju, ka nodokļi ir jāmaksā audzētavām, kur dzīvnieku skaits ir ļoti liels - 40 un vairāk dzīvnieku. Latvijā tik lielu audzētavu nav un diez vai tuvākajā laikā būs.
Pārsteidz PVD ierēdnes Ivetas Kociņas sniegtā informācija attiecībā uz atļaujām dzīvnieku tirdzniecībai un citiem normatīvo aktu jautājumiem. Ierēdne ir aizmirsusi, ka Latvijas Republikā kopš 2006. gada 4. aprīļa darbojas Ministru kabineta noteikumi nr. 266 «Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai», kuros skaidri noteikts gan vecums, no kāda atsavināms suns un kaķis, gan arī tas, ka dienesta teritoriālā struktūrvienība jāinformē rakstiski tiem dzīvnieku īpašniekiem, kuri vienā adresē tur piecus vai vairāk vienas sugas siltasiņu mājas (istabas) dzīvniekus (52.9. punkts). Ierēdne laikam nav rūpīgi iepazinusies ar Konvenciju, kur skaidri definēts, kā Eiropas Konvencijas par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību izpratnē saprotama dzīvnieku tirdzniecība: «Tirdzniecība ar mājas (istabas) dzīvniekiem ir visi saimnieciskie darījumi, kas peļņas nolūkā sistemātiski tiek veikti ar ievērojamu skaitu mājas (istabas) dzīvnieku un ir saistīti ar īpašnieka maiņu.» Gan LKF statūti, gan Starptautiskās Kinoloģiskās federācijas statūti (FCI) strikti nosaka, ka apkarojama jebkura komerciāla darbība ar suņiem. Īsti korekta arī nav I. Skorobogatovas sniegtā informācija par prasībām, ko izvirza dzīvnieku tirgotājiem Konvencija, jo minētais dokuments paredz, ka dzīvnieku audzēšanai iegūtas prasmes var būt iegūtas ne tikai profesionālās apmācības rezultātā, bet ar tirdzniecību var nodarboties arī tas, kuram ir pietiekami liela pieredze šajā jomā.
Dzīvnieku audzēšana savam priekam un izstādēm ir tieši tāds pats hobijs kā golfa un tenisa spēlēšana, pastmarku krāšana. Neviens hobijs nav lēts, tāpēc arī labs šķirnes kucēns nemaksās ne 50, ne 100 latu.