Vai, salīdzinot ar maiju, kad bērni vēl apmeklē skolu un bērnudārzu, jūnijā traumu skaits strauji pieaug?
Robeža tik krasi nav novelkama starp maiju un jūniju, bet neapšaubāmi to var vilkt starp ziemas mēnešiem un silta laika iestāšanos pavasarī. Sākoties siltajām dienām, bērnu traumu skaits tiešām pieaug. Ziemā traumpunktā sniedzam palīdzību 40-50 bērniem dienā, bet vasarā šis skaitlis dubultojas.
Vai ir kādas īpaši izplatītas traumas?
Katru dienu ir vesela virkne sasitumu, saišu sastiepumu, lūzumu. Tās gan - neatkarīgi no sezonas.
Vai ir kādi bērnu iecienīti atpūtas, sporta veidi, kas rada «vasaras brīvlaika traumas»?
Velosipēdi, šūpoles, batuti. Dzīvnieku kodumi. Vasarā šīs traumas ir biežāk. Vasarā bērniem patīk rāpties kokos, pāri sētai - šīs varētu saukt par «vasaras brīvlaika traumām». Ziemā savukārt slēpošana, slidošana, sniega dēlis.
Ko bērni paši parasti stāsta, nokļūstot slimnīcā, - kas ar viņiem atgadījies?
Bērni ir ļoti patiesi. Mazie nekautrējoties izstāsta pat tādas nianses, ka vecākiem paliek sarkani vaigi. Pusaudži gan ne. Gadās pat pretēji: ja trauma bijusi saistīta ar likumpārkāpumu, ar atkarību izraisošam vielām, patiesība jāvelk kā ar knaiblēm laukā. Lai palīdzētu, mums jāzina, kā trauma iegūta, - nianses var būtiski ietekmēt ārstēšanu.
Vai traumas, kas saistītas ar alkoholu un narkotikām, vasarai sākoties, pieaug?
Pusaudži ir vieni no biežākajiem pacientiem mūsu slimnīcā. Tas ir, runājot par traumatismu kopumā, ne tikai alkohola, narkotiku reibumu. Pusaudžu traumatisms saistīts gan ar to, ka šajā vecumā viņiem vecāki dod lielākas pilnvaras, gan arī hormonu vētrām. Palielinās aktivitāte, protests pret vecākiem un visu pieaugušo pasauli. Tas izpaužas dažādās pārgalvībās. Piemēram, paņem vecāku auto un dodas izbraukumā. Bieži tas notiek alkohola reibumā.
Skolas izlaidumus ārsti, šķiet, gaida ar bažām.
Svētkos, izlaidumos un skolas brīvlaikā šādu gadījumu ir vairāk, jā. Vasarā skolēniem ir daudz brīva laika. Visādas idejas var rasties.
Vai bērni un pusaudži, kurus vecāki rūpīgi uzmana, traumas gūst retāk?
Diemžēl traumu cēlonis bieži ir vecāku aizņemtība, kas saistīta ar iztikas nodrošināšanu vai arī naudas pelnīšanu labam dzīves līmenim. Bērni, kuriem ir mazāk vecāku (radinieku) uzmanības, traumas gūst biežāk. Tas ir tikai loģiski. Par vecāku līdzatbildību noteikti jārunā tādu traumu gadījumā, kas saistītas ar braukšanu ar riteni vai mopēdu bez ķiveres un roku, kāju sargiem. Par mazākiem bērniem runājot - traumas, kas saistītas ar autosēdeklīša nelietošanu. Reizēm pat bērns tiek ņemts klēpī, sēžot pie auto stūres, - tas ir pilnīgi nepieļaujami! Uz tādiem bērna drošības līdzekļiem kā autosēdeklis, ķivere, roku un kāju sargi nedrīkst taupīt!
Blēņu idejas visiem bērniem dzimst vienādi. Atšķirība ir realizācijā - vai bērns tiek pasargāts no iznākuma, kas kaitē viņa veselībai, vai ne. Protams, gadās arī, ka vecāki ļoti rūpīgi pieskata bērnu, bet trauma tomēr tiek gūta. Pietiek tikai uz mirkli pagriezt galvu sāņus, un bērns jau izmežģījis kāju vai sasities. Tāpēc vienmēr vainot vecākus nolaidībā nevar. Tas nebūtu korekti.
Kādus piesardzības pasākumus jūs ieteiktu tiem vecākiem, kuri vasarā strādā, bet bērns brīvlaiku mājās bauda viens pats?
Mans ieteikums drīzāk būtu paņemt atvaļinājumu un pavadīt to kopā. Tas ne tikai palīdzēs izvairīties no traumām, bet radīs lielu prieku bērnam.
Bērnu slimnīcas Uzņemšanas nodaļā vislielākais pacientu pieplūdums esot ap septiņiem vakarā, kad vecāki pārnāk no darba un konstatē, ka bērns savainojies.
Šī situācija nemainās gadiem. Pārnākot no darba, vecāki konstatē, kas noticis, un pamazām ierodas slimnīcā. Rinda ir gara.
Pabiedēsiet pārgalvīgos ar kādu stāstiņu no dzīves?
Biedēt negribas, bet fakts ir tāds, ka, nokrītot no koka, skrienot pa trepēm vai vizinoties ar skrituļdēli, var salauzt roku, kāju. Tas nozīmē vienu mēnesi staigāt ģipsī, turklāt vēl divi mēneši jāvelta rehabilitācijai. Tad jau arī jauns mācību gads klāt un vasaras brīvlaiks - pagalam.