«Pēc aizgājušo dienu standartiem es ne tuvu nebiju žūpa. Es nevarēju iedzert pusdienas laikā, izņemot Ziemassvētkus. Taču, ja rēķinām apmērus, par kuriem visi melo, - vienības nedēļā -, es noteikti biju tuvu augšējai robežai,» vienā no patiesi atklātajiem brīžiem par sevi raksta T. Blērs. «Viskijs un džins ar toniku pirms vakariņām, dažas glāzes vīna vai pat puspudele. Nekā pārmērīga. Man bija robeža. Taču es zināju, ka esmu kļuvis par alkohola piekritēju,» atzīstas bijušais premjers.
Godīgais Bušs
T. Blēram ir šis tas sakāms arī par citiem politiķiem. ASV prezidents Dž. V. Bušs izpelnījies neviltotu brita apbrīnu. «Man bieži jautāja, kurš no manis sastaptajiem politiskajiem līderiem ir visgodīgākais. Džordžu es ierindoju tuvu augšgalam. Dažus cilvēkus pārņēma šausmas, viņi domāja, ka es jokoju. Taču viņam piemīt patiess godīgums un tikpat liela politiskā drosme. Viņš savā ziņā bija īsts ideālists.»
Krievijas līderis B. Jeļcins atmiņā palicis kā neprognozējams, lai gan «ar krieviem vienmēr bija dīvaini strādāt». «Es atceros tikšanos ar viņu starptautiskā samitā pēc Kosovas konflikta. Viņš nāca pāri zālei un sveica mani ar savu slaveno apskāvienu. Pirmās desmit sekundes bija, manuprāt, brīnišķīgi draudzīgas. Nākamajās desmit man kļuva mazliet nepatīkami. Vēl nākamajās man sākās problēmas ar elpošanu. Kad viņš mani pēc minūtes atlaida, es aizstreipuļoju meklēt kādu dzērienu,» atminas T. Blērs.
Karu nenožēlo
Runājot par valstiskām tēmām, T. Blērs nenoliedz, ka nav pat spējis iedomāties, kādā murgā pāraugs Irākas karš. Viņam ir «izmisīgi žēl» dzīvību, kas tika zaudētas, taču politiķis joprojām nenožēlo lēmumu pievienoties ASV iesāktajam karam pret Sadama Huseina režīmu. Tas gan bijis pilns rūgtiem brīžiem. «Mēs aktīvi meklējām masu iznīcināšanas ieročus. Mēs bijām droši, ka tos atradīsim. Es ļoti gaidīju šo brīdi, jo tas attaisnotu karu,» T. Blērs atklāj, ka šis bijis kritisks brīdis kampaņā. Taču tūlīt pat viņš steidz attaisnot sevi un sabiedrotos: «Kļūda bija nopietna, bet cilvēki pieļauj kļūdas. Un, ņemot vērā Sadama vēsturi, tā bija saprotama kļūda.»
Acīmredzot vainas izjūta nomoka 10 gadu valdījušo T. Blēru. Ne velti viņš honorārā saņemtos 4,6 miljonus mārciņu ziedojis britu karavīru ģimeņu atbalstam.