Tāpēc arī nupat par desmitgades labāko britu žurnāla New Musical Express (_NME_) albumu atzīto _The Strokes_ debijas plati _Is This It_ tikpat labi varētu dēvēt par Kasablankasa vienpersonisku garadarbu. Visi pārējie The Strokes mūziķi ir darbojušies kā skrūvītes jeb centīgi sava darba darītāji, nesadalot uzmanību, piemēram, ģitārspēlē, fona vokālos un ritmiskā gurnu kustināšanā, lai koncertu apmeklētājiem būtu kur aci piesiet.
Koncertos visi The Strokes mūziķi stāv kā zemē iemieti, koncentrējoties tikai uz savu instrumentu pārvaldīšanu. Un Kasablankasa radošās darbības formula, šķiet, ir pilnīgs haoss galvā, iespējams, pat nesakarīga vāvuļošana absolūtā reibuma vai mokošas abstinences stāvoklī, kas sākotnēji tiek ierakstīta diktofonā un pēc tam rūpīgi šifrēta, analizēta un aranžēta grupai. Tāds iespaids neviļus pārņēma, jau klausoties trīs vienīgos, finiša taisnē iegājušās desmitgades laikā klajā nākušos The Strokes albumus, savukārt Kasablankasa nupat atnākušais soloalbums Phrazes for the Young ir vēl viens pamatīgs solis šai virzienā.
Noklausoties albumu vairākkārt, neglābjami izdodas pieķert sevi dažu dziesmu dungošanā, kas liecina, ka tās tomēr ir lipīgi unikālas - līdzīgi kā skandalozā brita Pītera Dohertija pretrunīgi vērtētie sacerējumi. Starp citu, tajā pašā jau pieminētajā NME labāko desmitgades albumu sarakstā otrais aiz The Strokes ir Dohertijs ar grupu The Libertines. Vai tā būtu rūpīgi izplānota slavas dziesma karjeras kulta dēļ šajos laikos vairākuma ierobežotajam bohēmiskajam dzīvesveidam? Iespējams, bet īsts rokenrols, kā sava albuma Stikla laivas vāciņā atzīmējis arī latviešu dziesminieks Aigars Voitišķis, vienmēr ir bijusi pašnāvība. Un absolūti nav svarīgi, cik tā ātra vai lēna. Ja pēc gadiem trīsdesmit Kasablankass un The Strokes nebūs līdzīgā statusā kā šodien The Beatles, tad... arī pārmetumi par šiem apgalvojumiem būs aizmirsušies.