Ziemas beigas daudziem dzīvniekiem ir pašas grūtākās, jo izsīkušas barības rezerves. Visi viegli atrodamie kukainīši un zirneklīši koku mizu rievās zīlīšu un dzilnīšu rūpīgi izlasīti. Ogas sen apēstas, arī sēklas grūti sameklēt. Dziļā sniega sega, uz kuras, sniegam saulē kūstot, veidojas martam raksturīgā sērsna, stirnām un citiem pārnadžiem neļauj sasniegt barību zem sniega un izbēgt no plēsējiem. Pūcēm jau sācies riesta laiks, taču arī līdz tam izdzīvojušajām neklājas viegli - caur dziļo sniegu un jo īpaši sērsnu tās nevar «izsisties» līdz strupastēm, kuras sadzird caur sniegu.
Kamēr vēl sniegs un sals, putniem un zvēriem, kam palīdzējām ziemā, jāatceras piedāvāt ēdamo arī tagad. Lai gan putni apmeklē barotavas daudz retāk, aukstākajās marta dienās daļa no tiem atkal atgriežas barošanas vietās. Arī mežazvērus jāturpina piebarot, lai tiem vairotos spēki skarbajos sniega un sērsnas apstākļos. Un, protams, jāpiesien suņi, atmetot gandrīz katra suņu īpašnieka ilūziju, ka viņa suns ir pats miermīlīgākais un nespēj nodarīt pāri pat mušai. Patiesībā suns pēc dabas ir mednieks, kas nepalaidīs garām izdevību saplosīt stirnu, kuru tam dziļā sniegā panākt nav grūti.
Taču saulīte jau silda. Drīz, drīz piesaulē no sniega atsegsies mežmalas, sāks zaļot augi un kustēties kukaiņi. Vēl tikai mazliet jāpaciešas.
Bet mums, cilvēkiem, līdz pavasarim vēl daudz kas jāpaspēj. Līdz marta beigām - pabeigt meža darbus, lai netraucētu putnus ligzdošanas laikā. Un izgatavot kādu putnu būrīti. Ieplānot apkārtnes sakopšanu tā, lai vasarā lakstīgalai upes krastā netrūktu krūmu biezokņa, kur ligzdot, un dzenim sausu koku, kur dobumu kalt.