Pie ieejas tirgū sēž piecas sešas kundzes puķainās blūzēs, katrai priekšā glāzīte ar mellenēm, zaļumu bunte vai puķu spainis. Uz jautājumu par smēķiem viena no viņām nedaudz agresīvi nober: «Ir tikai More, sarkanais un zilais. Bet es jau redzu, jums kaut kādas krutās vajadzīgas, L&M un tamlīdzīgi. Tādu man nav, ejiet uz veikalu!»
Pēc sparīgās tirādes apmulsums pat nav jātēlo. Atgriežos pie fotogrāfa un šofera, kas dažus desmitus metru tālāk gaida stāvlaukumā tirgus priekšā, lai apspriestos par tālāko rīcības plānu. Garām nāk pusmūža dāma melniem matiem, kas pēkšņi mums uzvaicā: «Maļčiki, u vas Marļboro ņet?**» Var noprast, ka cigarešu tirgošana ir vienīgais iemesls, kāpēc kāds karstumā stāvētu pustukšā tirgus priekšā.
Pēc brītiņa atgriežos un izmēģinu veiksmi pie citas sieviņas. «Par cigaretēm viss jāprasa tai sievietei rozā blūzē,» viņa norāda uz man jau pazīstamo kundzi, kas nu iegrimusi sarunā ar kādu pāri. «Labi, ņemšu sarkano,» samierinoši saku.
Emocijas nomaina lietišķums. Kundze pakāpjas dažus soļus tālāk no žoga stūra, kur nolikts viņas ķeblītis, līdz nonākam pie maliņā noliktām somām. Tur viņa apstājas un pagriežas pret mani, acīmredzami kaut ko gaidot. Parokos makā un sniedzu latu, kas raiti tiek iemests kabatā, bet no somas izmakšķerēta tumšsarkana cigarešu paciņa ar Krievijas akcīzes markas uzlīmi, plaukstā tiek iespiests arī atlikums.
Kā liecina šogad veikts pētījums, nemuitoto cigarešu īpatsvars sasniedzis gandrīz pusi no visa tirgus Latgalē. Pirms cigaretes no tirgus tantiņas vai biroju apstaigātāja (manīti arī tādi tirgotāji) nokļūst pie smēķētāja, tām jānonāk Latvijā. Bez kontrabandas ceļā ievestajām cigaretēm liela daļa valstī pār austrumu robežu nonāk arī legāli, it kā savam patēriņam. Bezdarba smagāk skartajos rajonos cigarešu imports šobrīd daudziem ir teju vienīgais iztikas avots.
Rindā uz Vientuļu muitas kontroles punktu septiņu kilometru attālumā no Viļakas rindā stāv gandrīz 50 vieglo automašīnu, visas ar Latvijas numuriem. Pulkstenis ir jau pieci pēcpusdienā, taču šiem cilvēkiem, lai gan absolūts to vairākums ir bezdarbnieki, darba diena nebeigsies vēl ilgi. Pēdējās mašīnas Krievijas robežu šķērsos labākajā gadījumā nākamās dienas rītā, visticamāk, gan tikai vakarā, gandrīz pēc diennakts.
Vairāki paiet rindai garām kājām, ātri tiek garām Latvijas robežsargam un muitniekam, jo neko, izņemot tukšu somu, nenes, un nonāk neitrālajā zonā, kur arī nāksies gaidīt. Krievijas pusē formalitāšu kārtošana var aizņemt pat četras stundas. Gan gājējus, gan auto iekšā laiž pa trim. Garas ekskursijas pa lielo kaimiņzemi prātā te ir retajam. Standarta maršruts ir īss: 200 metru attālumā no robežas ir degvielas uzpildes stacija, vēl mazliet tālāk - veikals. Iepirkšanās standarta variantā ietilpst cigarešu bloks, degvīna litrs, citreiz cukurs, pielieta pilna bāka ar benzīnu. Tad jāgriežas atpakaļ un jādodas mājup, atkal izstāvot rindu.
Pirms gada te rindu nebija vispār, stāsta kāds vīrs, kurš, sagaidījis no Krievijas draugu, ar auto grasās doties atpakaļ Viļakas virzienā: «Ja izdomāji aizbraukt pēc benzīna, bet rindā stāvēja trīs vai piecas mašīnas, likās: ui, daudz stundu būs jāgaida.» Šogad rindā nekurnot stāv gan bijušie celtnieki, gan vēl nesenie tālbraucēji šoferi. «Es te varu jums kādas piecas skolotājas arī parādīt,» rūgti nosaka sarunbiedrs.
Krievijā cigaretes maksā trīsreiz lētāk, kas, pat nopīpējot tās pašam, ir būtisks atspaids, vīrs stāsta. Uzpircējus viņš nepazīstot, smēķus mainot pret kartupeļiem un tomātiem. Nepilsoņiem vīza nav vajadzīga, pats iegādājies to uz gadu, bet drīz jau vajadzēs jaunu - pasē vietas pietiek vien simt zīmodziņiem. «Nekā laba te nav, bet ko darīt?» vīrs novelk. «Lai viņi tur augšā labāk lielos blēžus ķer, ne jau večiņas, kas pa blokam kulītē sanes to, ko Rīgā tirgo.»
*Lūk, vecenēm pavaicā, viņām ir. (kriev.)
** Zēni, jums Marlboro nav?