Izdevēji, protams, priecīgi par katru lasītāju, ko ieinteresē mūsu izdevumi. Taču mums labāk gribētos, lai šie lasītāji ne tikai lieto mūsu produktu, bet arī par to samaksā. Ja parēķina uz visu Latviju, diezgan daudz naudas nenonāk līdz izdevējiem. Jo vairāk tādu bezmaksas lasītāju, jo izdevējiem lielāki zaudējumi un jo lielāku cenu nākas likt laikrakstam vai žurnālam.
Loģisks jautājums - kādi tur zaudējumi, ja palasa. Bildes un burti taču paliek, kur bijuši.
Vai jūs gribētu pirkt preses izdevumu, ko kāds jau izšķirstījis, kam atlocītas, varbūt arī mazliet nospeķotas lapu malas? Tam vairs nav preces izskata.
Jebkurā gadījumā es aicinātu nopirkt un tad lasīt, jo avīzes cena nav tik liela, lai tie, ko interesē saturs, nevarētu atļauties samaksāt.
Kur ir robeža starp to, ka lasītājs apskata preses izdevumu, lai saprastu, vai tajā ir kas viņu interesējošs, un izlemtu, vai par to maksāt, un starp produkta lietošanu, kā to dēvējāt?
Precīzu definīciju droši vien pateiks Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, bet mēs, izdevēji, to vērtējam tā: katram klientam ir tiesības iepazīties ar produkta cenu, pārliecināties, ka arī iekšlapās ir saturs, taču, tiklīdz sāk lasīt tekstu, tā jau ir produkta lietošana. Kā jau minēju, mēs, protams, esam priecīgi, ka mūsu izdevumus lasa, taču no lasītāju puses būtu tikai korekti, ja viņi par to arī samaksātu. Jo satura radīšana ir saistīta ar izmaksām.
Varbūt zināma vaina par to, ka pircēji lieto preci turpat veikalā, jāuzņemas arī tirgotājiem?
Katrā veikalā ir apsargi, un būtu tikai loģiski, ja viņi, redzot cilvēkus patērējam preci, kas izlikta pārdošanai (preses izdevumu gadījumā tā ir lasīšana), aizrādītu, mudinātu nopirkt un tad detalizētāk iepazīt konkrētā izdevuma saturu.
Bieži dzirdēta izdevēju neapmierinātība ar pašvaldībām, kas, izdodot dotētus informatīvos izdevumus un bez maksas tos piegādājot iedzīvotājiem pastkastītēs, faktiski grauj vietējo biznesu, kropļo konkurenci.
Es gribētu teikt, ka izdevēji nekad nav teikuši, ka bīstas no konkurentiem. Mēs savā starpā visi konkurējam, un tas mūsu izdevumus padara saturīgākus un interesantākus lasītājam. Bet, ja paralēli komersantam arī pašvaldība sāk izdot līdzīga satura preses izdevumus, sedzot visas izmaksas no nodokļu maksātāju naudas, izdevējs nonāk negodīgas konkurences situācijā - viņam, lai izdotu laikrakstu, nauda jānopelna. Pašvaldības vēlme informēt par savu darbu ir saprotama, taču aizvien biežāk saskaramies ar to, ka šie dotētie izdevumi ne tikai informē par pašvaldības darbu, bet būtībā tiek izmantoti kā politiskās reklāmas izdevumi, slavinot attiecīgo pašvaldības vadītāju, citas amatpersonas. Tāpat tiek ievietota reklāma un sludinājumi, kas faktiski ir komercprodukts. Tieši pret to mēs iestājamies.
Par pašvaldībām atbildīgie ministri katrs savā laikā ir nākuši ar vērtējumiem un ieteikumiem, kā sabiedrība informējama, vienlaikus negraujot vietējo izdevēju biznesu. Ir pašvaldības, kas to ievēro, bet ir arī tādas, kas ignorē. Īstenībā viņi ar to grauj vietējo uzņēmējdarbību. Jāņem vērā, ka tieši reģionālie laikraksti ir tie, kas saved kopā vietējo uzņēmēju un vietējo klientu. Neviens lielais medijs reģionos notiekošo tik pietuvināti kā vietējie laikraksti neatspoguļo.
Pašvaldības saka: mēs to piedāvājam par velti.
Nav tā. Pašvaldībām nav resursu objektīvu laikrakstu izdošanai. Tiem ir nevis žurnālisti, bet sabiedrisko attiecību speciālisti. Turklāt tas, kas ir šķietami par brīvu, faktiski tiek finansēts no nodokļu maksātāju naudas. Šajā ziņā, protams, nav problēmu, ja pašvaldības ir izveidojušas uzņēmumus, kas nodarbojas ar izdevējdarbību uz komercpamatiem, bez speciālajām dotācijām. Tos uztveram kā līdzvērtīgus konkurentus.
Un kā izdevēji attiecas pret neadresētajiem sūtījumiem - dažādām reklāmām, ar ko tiek piebāztas pastkastītes?
Ar tiem ir problēmas - šajos sūtījumos, ko cilvēki nelasot izmet laukā, iejūk un līdz ar to pazūd rēķini un cita svarīga korespondence. Ja pastkastīte atrodas ārā un ir piepildīta ar reklāmām, vēstules un avīzes tajā ielikt nevar; ja līst, svarīgie sūtījumi samirkst.
Tā ir arī izdevēju problēma, jo pastnieki bieži sūdzas, ka nevar pastkastītē ievietot lasītāju abonētās avīzes un žurnālus. Jo tur priekšā vesela gūzma makulatūras. Daudzviet ārzemēs ir kārtība, ka cilvēki, kuri nevēlas saņemt sev tieši neadresētos sūtījumus, par to informē ar speciālu uzlīmi uz pastkastītes, un viņiem šīs reklāmas nepiegādā.
Pie mums tādas uzlīmes neignorētu?
Nē, es cienu pastniekus un viņu darbu. Problēma, ka reklāmas iznēsātāji ne vienmēr ir pastnieki, daudzkārt tie ir, iespējams, par skaidru naudu nolīgti attiecīgās makulatūras iznēsātāji. Tāds «bizness» būtu izskaužams. Protams, ja kāds grib saņemt visu, ko vien kāds ir gatavs piegādāt, var iegādāties lielāku pastkastīti un šķirot, kas interesē, kas ne. Arī tas ir risinājums.
Svarīgākais, lai cilvēkam ir izvēle saņemt visu, ko piegādā, vai atteikties no liekā. Šobrīd tādas iespējas nav.
Kas vēl satrauc uzņēmējus?
Valdības deklarācijā teikts, ka atbalsts vietējo mediju attīstībai ir viena no valsts prioritātēm un ir solīti ierobežojumi Latvijas valstiskumam naidīgu retranslēto programmu izplatībai Latvijas informācijas telpā. Taču diemžēl tirdzniecības vietās bieži vien priekšplānā ir ne jau mūsu valstī un ne jau valsts valodā izdotā prese. Cienu visas valodas, tomēr gribētos, lai izdevumi valsts valodā preses tirdzniecības vietās dominētu.