Tomēr atkal un atkal cilvēki brauc uz dienvidu zemēm, fotografē pa labi un pa kreisi (latviešu mākslinieku apsēstība ar Venēciju vien ir ko vērta!), un atgriezušies aizgūtnēm mēģina izstāstīt iespaidus cerībā, ka varbūt izdosies pateikt ko esenciālu, universālu, tādu, kas varētu interesēt vēl kādu bez sevis paša.
Evijas Ķirsones Skati ir viens no retajiem gadījumiem, kad tas izdevies. Tādēļ jo lielāks ir pārsteigums - kā?
Trausla saite ar realitāti
Formāli īstenots scenārijs, kādu jaunam māksliniekam varētu ieteikt tikai ļaunprātīgs padomdevējs - autore vērojusi kalnus un mākoņus Spānijā un Portugālē, darinājusi nelielas skices «no dabas», un pēc atgriešanās mēģinājusi izteikt savus iespaidus lielizmēra audeklos.
Ainavu kompozīcijas ir visvienkāršākās - horizonātāli kārtojas zemes un debess joslas, pa vidu vertikālu ritmu veido kalnu zigzagi, gaismu - ēnu maiņa (Oranžie kalni, Sarkanie kalni (2009)), dinamiku pastiprina mākoņu svēdras vai krāvumi (Mākoņi iet, 2009). Sazīmējami koku, ceļu, lauku apveidi. Šo ainavas «standarta aprīkojumu» daudzveidīgu padara īpaši kontrastaini krāsu salikumi (bieži izmantojot sarkana - zaļa, oranža - zila pretstatus), un enerģiskais krāsas klāšanas veids - māksliniece šķiež krāsu ar plaukstām, otu izmantojot tikai pagleznojumam vai lakošanai. Milzīgā izmēra gleznojumi saglabā vien trauslu saiti ar realitātes attēlojumu - uz robežas, kas šķir dabasskatus no abstrakcijas.
Balansēšana starp dabas studijām un ļaušano krāsu spēļu pašvērtībai Ķirsones izpildījumā ir aizraujoša. Vienai no tām atņemot otru, gleznas daudz ko zaudētu.
Kaut ko jaunu?
Liekas - ko gan jaunu saules gaismas un diennakts laiku mijā var ieraudzīt pēc franču impresionistiem un kādus gan krāsu klāšanas žestus demonstrēt pēc amerikāņu pagājušā gadsimta vidus ekspresionistiem? Galu galā - ko svaigu celt priekšā latviešu mākslas kontekstā, kur «noturīga formas kultivēšanas stratēģija» (Stella Pelše) ar neobligātu piesasti dabas attēlojumam ir viens no visiemīļotākajiem, ja ne pats nodeldētākais izteiksmes veids? Tomēr izrādās, ka mākslinieka personībai joprojām ir pa spēkam neiesaistīties sacensībā ar dižgariem, ja vien izdodas tuvoties savu spēju īpatnībām, uzticēties personiskiem impulsiem un rast tiem adekvātu izpausmi. Ķirsoni, šķiet, atšķirīgu dara sievišķīgas jūsmas un vīrišķīga tvēriena apvienojums, kas ievelk skatītāju savdabīgā «iekšējā ceļojumā».
Tiesa, laikmets nav labvēlīgs darbam stilā, kurā bijis tik daudz priekšgājēju. Arvien pieaugošā vizuālās informācijas lavīna mudina skatītājus salīdzināt, vērtēt, šķirot mākslu pavirši un zibenīgā tempā (kaut vai, lai nepiesārņotu uztveri ar visuresošo attēlu drazu), tā vietā lai iedziļinātos, pētītu un iejustos katra piedāvājuma savdabībā. Pietiek, uzmetot aci, konstatēt - lūk, te kaut kas kā van Gogam, te - kā Matisam, bet šeit - kā Pauļukam, un pieeja jaunam mākslas darbam ir bloķēta. Tādēļ kā draudzīgs izaicinājums skatītājam Evijas Ķirsones gleznās tiek piedāvāts sekot krāsas sabiezējumiem un izlīdzinājumiem, gandrīz tēlnieciskai faktūrai. Roku pieskārienu pēdas uz audekla veido krāsu valodai paralēlu liecību par mākslinieces koncentrēšanās, saspringuma vai gluži otrādi - atslābuma emocionālajiem stāvokļiem glezniecības procesā.
Varbūt Evijas Ķirsones gleznas zaudētu kaut ko no iedarbības rakstura, ja nebūtu izstādītas tik lieliskā veidā - Kalnciema ielas koka māju pudurī, pa vienai nelielās un spoži izgaismotās istabās, nojumē, visapkārt nomalīgam dārziņam, kas kontrastē ar darbu ekplozīvo krāsainību ( kuratore - Iliana Veinberga). Varbūt kaut ko iegūtu plašās telpās, vienmērīgā apgaismojumā. Bet, jādomā, spēju radīt piedzīvojuma iespaidu saglabātu gan.