Laimīgi sagadījies, ka toreiz demogrāfs Ilmārs Mežs viņu paņēmis līdzi uz Šķauni - vietu Draudzības kurgānā, kur satiekas Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robeža. Turp Sigvards devies piedzīvot mirušo apraudāšanu un klausīties apstāvēšanas dziedājumos - senajā tradīcijā, kas tautā - mūsu vecmāmuļās - izrādījās joprojām dzīva. Tas bijis pirmais, izšķirošais impulss visam, kas sekoja nākamajos trijos gados un tagad summējas S. Kļavas izlolotajā jaunajā kora programmā Litānija.
Jaunā koncertprogrammas pamatā ir katoļu dziesmas, tajā skaitā jezuītu dziedājumi, kurus vēl joprojām babiņa tumšā maija vakarā viena pati vai mazā kaimiņu pulciņā dodas dziedāt pie krusta lauka malā. Ideja vērot un iemūžināt šo tradīciju dzimusi 2008. gadā, kad Sigvards Kļava kopā ar režisoru Uģi Brikmani apceļoja katoļu dziedājumu centrus Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un Vidzemē. «Mēs pabijām gan mazos lauku dievnamos, kuri nav pie lielajiem ceļiem, gan kopā ar t. s. maija dziedājumu pratējiem piestājām pie jauniem un gadsimtus veciem krustiem. Dzied ne tikai vecās babiņas. Ne mazāk aizkustinoši dzied arī vīri,» zina stāstīt S. Kļava. Dziedāšana dokumentēta video un nu tiks demonstrēta gan Uģa Brikmaņa, Sigvarda Kļavas un Mārtiņa Brauna videostāstā, gan ietērpta četru komponistu - Ērika Ešenvalda, Jēkaba Nīmaņa, Valta Pūces un Ģirta Biša - veidotajā akustiskajā un elektroakustiskajā skaņutelpā. «Komponistu veikums kalpo kā sava veida pavadījums, mūsdienu konteksts dziedājumiem, kuri skan oriģinālā - ierakstā,» paskaidro Sigvards Kļava.
Ekspedīcijās saklausīts gan kopdziedāšanas spēks, gan ļoti personiski stāsti cilvēka sarunā ar Visaugstāko. «Tas, ko toreiz atklāju, izjutu un sapratu, uzlādē vēl šodien. Jūtu, cik patiesībā tas bijis liels un nopietns posms manā dzīvē. Ir notikusi vērtību pārskatīšana. Kaut vai neapzināta. Mani arvien vairāk sajūsmina un piepilda tādas lietas, kam līdz šim nebiju pievērsis personisku interesi. Vecums? Varbūt arī. Man tomēr tas ir mēģinājums tuvoties brīnumam, kuru es saucu par dziedājumu. Unikālo brīdi, kad cilvēks dzied nevis kādam priekšā, bet tikai personiski sev saprotamam adresātam - Visaugstākajam,» stāsta S. Kļava. Dažreiz dziedāšana pat esot vienīgā anestēzija pret lielām sāpēm. Daudzas reizes pārskatot ārkārtīgi bagātīgo videomateriālu, pārliecinājies, ka vērtība ir ne tikai meldijā: «Tas ir dzīvesstāsts. Dziedājuma būtība nav izpētāma, to nevar ne klonēt, ne integrēt, ne attēlot. Katram cilvēkam ir savs dziedājums. Jo cilvēks ir ko būtiskāku savā dzīvē pārdzīvojis, ja tava dvēsele ir līksmojusi un esi guvis apskaidrību, vispārīgu redzējumu, arī tavs dziedājums kļūst pāri visam esošs. Un cilvēkam pēkšņi daudz kas kļūst ļoti skaidrs.»
Kur, kad: programma Litānija. Latvijas Radio koris, orķestris Sinfonietta Rīga. Rīgas Sv. Pētera baznīcā 20.X plkst. 20.