Un es negribot iesaucos: «Mazais brālis!» Izrādījās, Lauma iebraukusi Rīgā, vēlas satikties ar klasesbiedriem. Tā nu sanācām kopā 11 cilvēki no pamatskolas klases. Paciemojāmies un šķīrāmies.» Tolaik vēl Ligitas kundze nenojauta, ka šī tikšanās ar psihoanalītiķi dakteri no ASV Laumu Upelnieci-Katis izvērsīsies par nozīmīgu darbu visiem atlikušajiem dzīves gadiem. Pēc aiziešanas pensijā viņa iesaistījusies L. Upelnieces iedibinātajā Kristapa fondā, lai palīdzētu vecajiem un vientuļajiem.
Ziedojumi sāk izsīkt
Sākumā viņas bijušas divas klasesbiedrenes, kuras vispirms apzinājušas tos vecos, vientuļos, kuriem vajadzīga palīdzība. Informāciju guvušas caur baznīcas draudzēm, represēto klubiem. «Pamazām pieauga gan to skaits, kuri lūdza palīdzību, gan fonda aprūpētāju un atbalstītāju skaits. Veidojāmies kā tādas divas mazas straumītes.» Tad radusies doma fonda darbībā iesaistīt skolu. «Valsts paraugpamatskola pirms kara Rīgā atradās uz Skolas un Stabu ielas stūra. Varām mainoties, tika pārdēvēta par Rīgas 49. pamatskolu (tagad - 49. vidusskola). Mēs esam pamats, uz kura skola veidojās,» atceras L. Režais. «Satikām skolas direktoru Liepiņu - ļoti atsaucīgs - un ar viņa vietnieku Lūdolfu Miķelsonu sākām domāt, kā izvērst fonda darbību.» Tā balstīta gan uz materiālu palīdzību, gan uz emocionālu atbalstu vientuļajiem. Ik mēnesi tie, kuri vecāki par 80 gadiem, un invalīdi saņem naudas pabalstu 15 latu apmērā. «Palīdzam iegādāties un daļēji apmaksājam ārsta izrakstītās zāles (divas receptes mēnesī), arī medicīniskos pakalpojumus, invalīdu tehniskos palīglīdzekļus. Kopumā fonda izdevumi ir līdz 2500 latiem mēnesī. Algotu darbinieku fondā nav,» skaidro Jūlijs Lielpinks, fonda valdes priekšsēdētājas vietnieks. Visus fonda pastāvēšanas gadus galvenais ienākumu avots bijis ārzemēs dzīvojošo latviešu ziedojumi. Savulaik vientuļniekiem sarūpējuši gan apģērbu, gan medicīniskos līdzekļus. Atbalsts bijis ar jūtamu svaru. Taču, kā stāsta Ligita, mainoties paaudzēm, šī ziedojumu plūsma sāk izsīkt.
Roka sirsnīgam atbalstam
Jau fonda darbības sākumā aprūpētāji nolēmuši, ka nav jēgas šim darbam, ja tās ir tikai akcijas svētkos. «Svarīgi, lai tas būtu regulārs un individuāls darbs, raugoties, ko katram aprūpētājam vajag.» Fonds ik gadu slēdz līgumu ar kādu zemnieku, kurš trūcīgajiem rudenī piegādā kartupeļus. Šogad no Smiltenes novada zemnieka Jāņa Pomedīša jau saņēmuši divas tonnas kartupeļu, sapakotus maisos pa 30 kilogramiem. «Par kartupeļiem samaksājām 550 latu, ieskaitot transporta izmaksas,» paskaidro J. Lielpinks. Savukārt Ligitas kundze slavē 49. vidusskolu par atbalstu: «Skolēni nāk talkā kartupeļus izdalīt, palīdz. Mums ir kopīgi pasākumi - rīkojam tējas galdus, Ziemassvētkos katru gadu ir skolēnu koncerts. Pēc šiem kopīgajiem brīžiem ir milzīgs gandarījums. Kad tāds divmetrīgs jauneklis panāk pretī un sniedz vecai kundzītei roku, uz kuras atbalstīties, aizved uz zāli un palīdz atrast vietu... Tas abu šo cilvēku - jaunā un vecā - sirdīs atstāj dziļas jūtas. Tas ir būtisks fonda darbības ieguvums,» uzskata Ligita.
Trīs ciemiņi vitrīnā
Joprojām fondā darbojas daži paraugpamatskolas absolventi. «Kad sākām, vēl bijām jauni un mūsu aprūpējamie - 80, 90 gadu veci. Tagad esam apmēram vienā vecumā. Dažkārt aprūpētāji ir pat vecāki par aprūpējamiem. Ar katru gadu jau mūsu paliek arvien mazāk...» stāsta Jūlijs. Katram aprūpētājam esot četri pieci aprūpējamie. «Dalāmies it visā. Runājam par visu, kas cilvēku interesē. Esam gandrīz kā ģimene.» Vienam aprūpējamam jāpiezvana katru dienu, otram pietiekot, ja aiziet viņu apciemot reizi mēnesī. «Sapratām, ka ne jau tikai materiālā palīdzība ir galvenā. Bet tas, ka cilvēks jūt - viņš nav viens, kad sirds pilna. Vientuļš nav tas, kurš bez bērniem, bez vīra, bez sievas. Viņam varbūt ir visi šie tuvinieki, bet visi tālu prom, un tu, vecais cilvēks, nevienam neesi vajadzīgs,» noteic Ligita. Reiz gadījies aprūpēt kādu tantīti, kura stāsta, ka svētdien viņai būs ciemiņi - mazmazbērni. «Kundzīte man saka: «Atnāciet jūs ar!» Es labprāt. Atceros, viņai bija stikla vitrīniņa, kurā kādreiz varbūt stāvējis kas labāks, bet tagad saliktas dažādas mantiņas. Aizeju, skatos - vitrīniņā izliktas triju bērnu fotogrāfijas. Viņa man saka: «Redziet, tie mani ciemiņi.» Trīs bildītes arī bija viņas ciemiņi. Tā tas ir. Cilvēks jau cilvēku grib...»