Melnbaltā - poētiskāka
«Šī pati necilā vieta starp Ķegumu un Suntažiem burtiski pašā ceļa malā, kaut kāda sēta, kur kāds ābeļdārzu stādījis,» fotogrāfs rāda uz askētisku attēlu savā izstādē Melnbaltā pietura, kas līdz 1. augustam apskatāma FK galerijā Spīķeros (Maskavas ielā 12/1) un stāsta: «Tā vieta ir tāda, kur proporciju spēles un līnijas, visi šie laukumi kaut kā paši no sevis sakārtojas. Nav jau garantijas, ka arī skatītājam būs interesanti, bet man pašam būtu interesants arī telpas stūris šai galerijā.» Iespējams, tas būtu interesants arī skatītājam, ja būtu tik kompozicionāli nofotografēts un sagatavots tik nevainojami kā visi pārējie izstādes darbi, kas izgatavoti digitāldrukas tehnikā, par pamatu ņemot tradicionālā procesā iegūtus melnbaltos negatīvus un augstas klases materiālu izvēli. Ne velti uz attēliem ir nevis to fotografēšanas, bet uzkopēšanas gads - tādējādi iezīmējot faktu, ka kopijai pašai par sevi ir vērtība.
Pie melnbaltās fotogrāfijas R. Lielbriedis turas, jo krāsa, viņaprāt, pati par sevi ir izteiksmes līdzeklis. «Manas fotogrāfijas ir statiskas. Ja nāktos tādās strādāt arī ar krāsu - varbūt pietrūktu zināšanu. Ja es vēl kādreiz būtu gleznojis, varbūt būtu savādāk. Krāsainajā attēlā ir pārāk daudz nejaušas informācijas - kāda tā krāsa dabā ir, tāda tā arī ir. Melnbaltajā fotogrāfijā esmu iemācījies prognozēt. Dabā paskatoties, apmēram redzu, kur būs melns un balts un kā tas izskatīsies,» stāsta R. Lielbriedis. Turklāt melnbaltais attēls viņa redzējumā ir daudz poētiskāks. Domājot, ar ko to varētu salīdzināt, viņam prātā nāk dzeja. «Melnbaltais vārds nav informācija, liecība, bet drīzāk kaut kas abstrakts - kā vārdi, kas kombinējas kopā. Varbūt arī skaņa,» stāsta R. Lielbriedis. «Bija kāds filosofs, kurš teica - pamēģiniet pajautāt dzejniekam, kā viņš dzejo. Vai viņš varēs pateikt? Diez vai. Arī tā galvas lauzīšana - ko esmu domājis un kāpēc. Uz to es labāk neatbildu. To lai dara pētnieki, cilvēki, kas izzina noteiktus fotogrāfijas laikposmus. Viņu darbs ir mēģināt intervēt un saprast fotogrāfus. Man ir jāfotografē un jārada šie darbi. Protams, es nenoliedzu, ka skatītājs ir svarīgs, diezgan liels procesa procents. Ja dzirdu, ka autors saka - mani jau neinteresē, ko tur par mani saka, -, gluži tā tomēr nav. Lai arī pamatā es piekrītu, ka autoram nevajag izdabāt skatītājam un padarīt vienkāršu vai rakstīt izvērstus paskaidrojumus.»
Fotogrāfija kā grafika
Nu fotogrāfs ir nolēmis ko mainīt savā daiļradē, tāpēc izstāde saucās Melnbaltā pietura. Kāds tam ir iemesls? «To nolēmu mirklī, kad sapratu, ka varu manipulēt ar šo fotogrāfijas veidu, kurā kaut kādās proporcijās kolekcionēju šos laukumus un līnijas,» R. Lielbriedis atbild. Ko viņš grasās mainīt - tehniku vai saturu? «Varbūt ir pāragri atklāt, jo nav jau ko lāgā parādīt, bet esmu sācis noņemties ar alternatīvām tehnikām, kas it kā ir vēsturiskas. Piemēram, viena tāda ir fotogrāfa Foksa Talbota izgudrotā - izmērcējot parastu vai akvareļpapīru pirms eksponēšanas sālsūdenī un noklājot to ar sudraba nitrātu. Tādas bildes izskatās pilnīgi atšķirīgas - jau liels solis grafikas virzienā. Ir faktiski neiespējami izgatavot divas vienādas kopijas, jo process tiek veikts ar roku.» Ja izstādē redzamās 19 R. Lielbrieža fotogrāfijas būs piemērotas un tajās varēs iedzīvināt sevišķas noskaņas, arī tās parādīsies citā tehnikā. Vai šāda tehnika nesadārdzinās jau tā dārgo melnbaltās fotogrāfijas procesu? «Kad iesākās sliktie laiki, bažījos, ka nevarēs tik daudz benzīna vairs nopirkt. Nu nevar. Bet vai tad tas mani apstādina? Tas būtu kā nodarboties ar psihoanalīzi un vaicāt, kāpēc es to daru. Es jau pats arī īpaši nezinu.»
Otrs jauninājums ir R. Lielbrieža pievēršanās panorāmai (visi izstādē redzamie darbi ir ar Hasselblad fotoaparātu fotografēti kvadrāti). «Tas arī ir pašā pirmsākumā,» paskaidro R.Lielbriedis, «lai arī panorāmas esmu jau pamēģinājis - digitāli nofotografējot un tad samontējot. Tehnika mūsdienās ir ļoti elastīga - programmatūras, kas, piemēram, no pilnīgi neesoša skatpunkta atļauj sagatavot cilindrisku panorāmu.»
Saturs fotogrāfijās gan palikšot tas pats vecais - ainavas bez cilvēkiem. «Neesmu paradis fotografēt cilvēkus. Es nespēju kontrolēt situāciju,» R. Lielbriedis smaida. «Es nemetīšu malā iesākto, tas ir, klasisko melnbalto, bet nāksies padomāt, kā padarīt šo žanru sev pašam interesantāku.»