Pie notikumiem ASV noteikti pieskaitāms arī nenotikušais: 22.janvārī netika slēgts ASV militārais cietums Gvantanamo Kubā, kā bija plānots. Līdz ar to nav izpildīts viens no principiālajiem prezidenta Baraka Obamas priekšvēlēšanu kampaņas solījumiem. Obama no priekšgājēja pārņēmis cīņu ar pūķi, kuram piemīt bēdīgi slavenā galvu ataudzēšanas spēja, tāpēc ar principiālu to šķērēšanu vien nekas nav līdzēts.
Viena no lielajām problēmām ir jautājums par apsūdzēto tiesāšanu. To paredzēts darīt civilā tiesā, bet jau ir precedents, kad terorismā apsūdzētais procesu pārvērš terorisma propagandā un islāmiskā sprediķošanā, t.i., farsā. Uz tā paša grābekļa uzkāpt amerikāņi nevēlas, bet nav arī īsti skaidrs, kā pareizi rīkoties. Turklāt nav jau, kur tos apsūdzētos citur grūst, jo viņu atrašanās valstī radītu pastiprinātu džihādistu uzmanību un provocētu uzbrukumu. Šo risku amatpersonas uzņemties vilcinās, un galu galā visas izvēles ir sliktas. Neslēgt Gvantanamo - nav labi, slēgt - galvassāpes.
Cita atskārsme ir, ka labu mērķu vārdā darāmais jāizsver pamatīgi. Arī karā pret teroru jeb, kā kopš Obamas nākšanas pie varas ir pareizi teikt, cīņā pret teroristiem. Pirmām kārtām jau šī retorikas maiņa. Džordža Buša melnbaltā labie/sliktie morāle pēc principa «kas nav ar mums, ir pret mums» (un jāšauj nost) izrādījusies tracinoša pat pašmāju nenosvērtākiem prātiem. Pakistānā par terorismu tiek tiesāti pieci amerikāņi, brigāde Amerikā vervētu kaujinieku darbojusies Somālijā, vēl, protams, nāvējošā šaušana Forthudas karabāzē - tas viss lielā mērā aplamās pozīcijas «mēs-viņi» dēļ, ko Obama diezgan sekmīgi palēnām maina.
Bez ideoloģisko ieroču maiņas cīņā pret teroristiem pārējais lielā mērā palicis vismaz tāds pats kā iepriekšējā prezidentūrā. Obamas prezidentūras pirmajā gadā Pakistānas un Afganistānas pierobežā bezpilotu triecienlidmašīnas veikušas misijas biežāk nekā visā Buša prezidentūras laikā. Savukārt visa Afganistānas misija ir viens pret vienu salīdzināma ar Obamas savulaik kritizēto Buša rīcību Irākā, tikai Obamas stratēģija Afganistānas specifikas dēļ ir vēl slidenāka. Ieskaitot to, ka no Afganistānas aiziet varētu būt sarežģītāk nekā no Irākas. Nesen amerikāņi afgāņiem apsolījuši neatkārtot astoņdesmito gadu vidus «izzušanu», kad šī zeme tika pamesta talibu ziņā, pret kuriem nu nākas karot.
Tas viss jāņem vērā arī Latvijai. Mēs esam iesaistīti ļoti sarežģītā pasākumā. Cilvēki ar stipri noturīgākām politiskajām nostādnēm nekā mūsmāju jefiņiem un nesalīdzināmi lielākiem naudas, izlūkošanas un militārajiem resursiem vilcinās un mēģina izvēlēties mazāko ļaunumu. Vieglas izvēles nav paredzētas arī mums. Kā no uguns jāvairās no «mūsu zēnu svešā zemē» populisma. Reālpolitika ir vienīgā izvēle. Tas ir, nekādas lielās izvēles nav.
Cits cēlais mērķis, ko sasniegt prezidentam Obamam grūtāk par iecerēto, ir viņa iekšpolitikas prioritāte - veselības aprūpes reforma. Nupat par mata tiesu, vienu Senāta vietu, viņš pietuvojās demokrātu 75 gadu cīņas mērķim, bet līdz ar kritiskā senatora amata pāriešanu pie republikāņiem nesenajās ārkārtas vēlēšanās Masačūsetsā cerība ir sašķobījusies.
Argumentācija pret reformu, no malas skatoties, šķiet īpatnēja. To birokrātijas tramdītajam eiropietim nesaprast, ja vien par pamatu neņem amerikāņu ideālismu - principiālo uzsvaru uz pašvaldību, uz pašu varēšanu. Laikā, kad tik daudzi šeit gaida, ko nu valdība darīs un kādu atspaidu gādās, amerikāņi ir aizdomīgi par Obamas plānu apgādāt papildus 30 miljonus iedzīvotāju ar veselības apdrošināšanu, turklāt trūcīgākos no viņiem subsidējot. Iemesls? Viens no lielākajiem: tādējādi pārlieku pieaugtu federālās valdības nozīme pilsoņu dzīvē. Eiropiešu Leviatāns, valdītājos un vadāmajos strukturētā pārvalde, amerikāņiem ir apkarojams monstrs. Nevajag viņiem miljardus, ja tie pat ne skaidri apdraud, bet tikai rada aizdomas par iespējamu apdraudējumu viņu pašu teikšanai vienā dzīves jomā.
Tiktāl - par tautu. Bet apbrīnas vērta ir arī valdītāju reakcija. Tā vietā, lai izmantotu situāciju, kamēr jaunievēlētais senators pošas uz darbu, un pilnīgi legāli «nokārtotu» vēsturisko reformu, Obama bremzē savus demokrātus: «Masačūsetsas ļaudis ir runājuši. Viņam [republikāņu senatoram] jābūt šā procesa daļai.» Obama apzinās, ka, labu gribot, nošāvis greizi tautas jūtām un centieniem un izdara secinājumus. Diemžēl prātā nāk politiķu reakcija iepriekšējo vēlēšanu naktī, kad bija ievērojams kritums balsotāju aktivitātē: tas tika traktēts kā uzticība līdzšinējai valdībai. Nē, tā bija pazīme briestošai demokrātijas krīzei, un kas zina, par ko tas viss sabriedīs līdz rudenim, ja Latvijas politiķiem strauji neuzlabosies izpratne par notiekošo.4