Pārsteigums no Astrahaņas
Uzreiz ķeršos pie pirmā, jo tas bija šo opermūzikas svētku speciāliestudējuma lielais pārsteigums. Tas satricināja, tiklīdz Aleksandra Viļumaņa diriģētajā izrādē atskanēja galvenās varones Čo-Čo-sanas atveidotājas, jaunās Krievijas operdziedātājas Jeļenas Razguļajevas dziedātā pirmā frāze! Kas par balsi! Spēkpilna, jaunavīgi spodra, dzidra un vienlaikus tik silta un tembrāli krāšņa. Neparasti emocionāli piepildīta un ar ļoti tiešu, impulsīvu, taču arī smalku reakciju, turklāt arvien intonatīvi perfekta, precīza. Soprāns, kurš uzrunāja gan ar gaišu, jūsmīgu lirismu, gan drāmas skaudrumu. J. Razguļajevas sniegumam no iznāciena un ariozo līdz plašajam mīlas skatam (1. cēl.) piemita sapņaina lidojuma un sievišķīga maiguma valdzinājums, pēc tam jau mērķtiecīgi audzējot drāmu. Lūk, dziedātāja, kura spētu pat neredzama, ar balsi vien uzburt maigās, naivi ideālistiskās, fatāli mīlošās Čo-Čo-sanas tēlu, tik trauslu un ievainojamu kā taureņa spārni. Bet viņa ir redzama un patiešām ir jauna un izskatīga. Pārliecina arī aktierspēle, kas ir tik dabiska, bez pārspīlēti operiskiem žestiem. Nav šaubu, ka tikāmies ar īstu dīvu, kura jau vistuvākajā nākotnē būs starptautiska operzvaigzne. Pat jābrīnās, ka šosezon viņa tomēr vēl dziedās dzimtajā Astrahaņā.
Pinkertona lomas atveidotājs Ahmeds Agadi bija vokāli stabils, skatuviski temperamentīgs un ar spožām augšām, tomēr nobālēja iepretim spilgtajai titulvaronei. Bija arī jūtams, ka tenoram vajadzīgs «ieskrējiens», lai atraisītos. Zinaīda Djužova bija sirsnīga un pazemīga Suzuki, lai gan viņas sulīgais mecosoprāns šķiet radīts lielmērogam. Korekti savu lomu - amerikāņu konsulu Šarplesu - atveidoja Sergejs Kaļinovs savā patīkamajā baritona tembrā. Atmiņā paliekošus, spilgtus tipāžus (Goro, princis Jamadori, Bonza) izstrādājuši Guntars Ruņģis, Guntars Vētra un Krišjānis Norvelis. Patīkams pārsteigums bija speciāli opersvētkiem nokomplektētā un A. Viļumaņa sagatavotā festivāla orķestra un kora (kormeistars G. Langenfelds) jūtīgā līdzdalība viņa diriģētajā izrādē.
Vienkāršais patiesīgums
Džakomo Pučīni populārās operas Madama Butterfly stāsts jau iepriekš visiem ir labi zināms. Latvijā arī tāpēc, ka jau vairākas paaudzes ir izaugušas līdz ar vēsturisko, vizuāli krāšņo Latvijas Nacionālās operas 1925. gada iestudējumu. Ko jaunu mums sižetā par nabadzīgās japāņu bārenītes Čo-Čo-sanas pašsadedzinošo mīlas lidojumu vēstījuši Siguldas opermūzikas svētku izrādes veidotāji Siguldā? Ar vienkāršiem līdzekļiem un bez ambīcijām pārsteigt vai šokēt pieredzējušais Krievijas režisors Jurijs Aleksandrovs izstāsta cilvēcisku un patiesu, ļoti saviļņojošu stāstu, kuru kā labā kino atstāj atvērtu. Jo tieši operas finālā, kad tikko pašnāvībā dzīvi beigušās japānietes Čo-Čo-sanas un amerikāņu flotes virsnieka Pinkertona bērns uz tēva dāvātā, amerikāniski košā trīsriteņa naivā bērna mierā aizminas pāri visai skatuvei, viņš šķērso to «citas dzīves» līniju, kas kardināli mainīs visu viņa dzīvi un identitāti. Viņš ir tajā skaistajā vecumā, kad atmiņā tikai sāk nogulsnēties pirmie dzīves attēli un atklāts paliek jautājums - vai tēvs ar pamāti viņam maz stāstīs par viņa izcelsmi?
J. Aleksandrovs ar savu radošo komandu parāda, ka traģēdija, kāda Pučīni operā notiek ar dziļi mīlošo un vieglprātīgajam ārzemju vīram uzticīgo Čo-Čo-sanu, var notikt visos laikos: palikusi viena ar bērnu un izdzīvošanas stresu, sieviete velti gaida mīļotā atgriešanos, arvien dziļāk grimstot nabadzībā un traģiskā nošķirtībā pati savā zemē. Šoreiz pazīstamā stāsta lasījumā tikpat svarīgas vai pat vēl būtiskākas par skumjo pieviltās mīlestības stāstu ir mātes un bērna attiecības. Un tas, cik postošā vientulībā ved atsvešināšanās no savas tautas un kultūras.
Sekojot Pučīni, kurš pratis mūzikā dziļi un jūtīgi ielūkoties sievietes dvēselē, atklāt tās neaizsargātību, iestudējums ir par cilvēkiem, pārdzīvojumiem un likteni, nevis par laikmetu. Scenogrāfijas un kostīmu mākslinieki Vjačeslavs Okuņevs un Ieva Kundziņa nav kopuši viena laikmeta klātbūtni izrādē. Eklektiskā kopuma fokusā no opervaroņu apģērba, kas asociējas ar Džakomo Pučīni dzīves gadiem (XIX/XX gs.mija), līdz mūsdienīgi minimālistiskajai, toties simbolietilpīgajai scenogrāfijai (hieroglifi!), šodienas veikalā nopirktam trīsritenim un uzkalniņā uzslietajam senatnīgajam japāņu tējas namiņam ir divu pasauļu pretstats. Eksotiskie japāņu tērpu silueti un tīrās krāsas te ir pretnis bezpersoniskajam amerikāņu uzvalkam un stilizētam flotes formas tērpam, kura zīmīgs atspulgs ir Čo-Čo-sanas dēlēns jaciņā ar jūrnieku lielo apkakli... Tas - pirmajā acu uzmetienā. Lūkojot vērīgāk, ieraugām neuzkrītošu, bet smalku scenogrāfijas elementu dramaturģju: jau pieminētie milzu hieroglifi pēc starpbrīža ir mainījušies, deformējušies un raida zīmi, ka kaut kas stabils brūk. Taurenīši vēl joprojām lido kā sākumā, taču bērniņš tos nevar notvert...