Nu šim farsam, kuru izbeigt premjers tā arī nesadūšojās, pielikts punkts. Par solīdu aizbildinājumu tam izmantota V. Dombrovska nevēlēšanās bez ierunām pieņemt TP priekšsēža Andra Šķēles pasniegto dāvanu valdības pirmajā jubilejā, tas ir, A. Šķēles sacerēto ekonomiskās depresijas pārvarēšanas plānu, kam komplektā nāca arī prasība nekavējoties slēgt divpusēju vienošanos starp valdības vadītāju un TP.
Principā jau V. Dombrovska atbilde uz TP ultimātu bija iepriekš paredzama, ņemot vērā, ka nav nekādu pamatotu iemeslu, kādēļ premjeram gadu pēc valdības apstiprināšanas Saeimā pēkšņi būtu nepieciešams atsevišķs līgums ar vienu no koalīcijas partneriem. Pret šāda individuāla līguma noslēgšanu iebilda arī koalīcijā esošā ZZS, kam Saeimā ir 17 deputātu. Šāda līguma parakstīšanu neatbalsta nedz Tēvzemei un brīvībai/LNNK, nedz Pilsoniskā savienība, kuras TP, šķiet, bija pieradusi uzskatīt par tādiem kā koalīcijas mazajiem brāļiem. Turklāt, kā savā publiskajā atbildē TP bija norādījis premjers, pirms gada, kļūstot par vienu no valdību atbalstošajām partijām, TP bija apņēmusies V. Dombrovska valdībā strādāt līdz pat 10. Saeimas vēlēšanām, līdz kurām vēl palicis pusgads.
Priekšvēlēšanu drudža karsonī A. Šķēles komanda nolēmusi laisties prom no V. Dombrovska stūrētā valdības kuģa, tā arī nespējot sniegt argumentētu savas neapmierinātības pamatojumu. Argumentu vienkārši nav, jo premjers, varbūt pretēji TP gaidītajam, nav A. Šķēles priekšlikumus izmetis atkritumos, bet gan nodevis koalīcijas partiju izvērtēšanai. Un, kad kaut daļa no šiem priekšlikumiem tiktu realizēta, TP esot valdībā, A. Šķēle un viņa komanda zaudētu iespēju apgalvot, ka V. Dombrovskis līdz ar saviem partijas biedriem Einaru Repši Finanšu ministrijā un Arti Kamparu Ekonomikas ministrijā ir kavējuši ekonomikas atveseļošanas plāna īstenošanu.
TP lēmums aiziet opozīcijā, lai parlamenta tribīni izmantotu priekšvēlēšanu aģitācijai, šaustot V. Dombrovska valdību, kurai priekšā droši vien ir vēl vismaz dažu nepopulāru lēmumu pieņemšana, brieda jau sen. Līdz šim TP vienkārši bija grūti atrast veidu, kā paceltām galvām aiziet no valdības, tādēļ nācās izvirzīt ultimātu, par kura noraidīšanu tā, visticamāk, neloloja nekādas ilūzijas.
TP demarša ietekme uz iekšpolitisko situāciju Latvijā var izrādīties mazāka, nekā cerējuši dārgie aizgājēji, ja, TP nelabvēlīgu politisko konjunktūru jūtot, V. Dombrovska valdību, tajā neiesaistoties, atbalstīs Aināra Šlesera vadītā LPP/LC. Patlaban tā gan vēl turpina koķetēt ar TP par iespējām veidot kopīgu sarakstu 10. Saeimas vēlēšanām, taču, jūtot, ka oranžajiem nekas prātīgs (konkrēti 5% barjeras pārvarēšana) «nespīd», LPP/LC Saeimas frakcijas deputāti varētu kļūt par V. Dombrovska valdības neoficiāliem atbalstītājiem. LPP/LC Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš jau paziņojis, ka «valstiski svarīgos» lēmumos V. Dombrovskis var rēķināties ar LPP/LC atbalstu, savukārt JL priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa sola, ka savulaik tik netīkamajam LPP/LC tiks piedāvāta sadarbība.
To, ka TP politiskās ietekmes dienas, šķiet, ir skaitītas, pamanījis arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš pretēji A. Šleseram jau iepriekš demonstrējis vēlmi norobežoties no dažām A. Šķēles un TP aktivitātēm. Aizejot opozīcijā, TP riskē kļūt par spitālīgo, no kura visi, tajā skaitā A. Šlesers ar visu LPP/LC, cenšas turēties pa gabalu.
Protams, mazākumvaldības vadīšana nav īpaši vienkāršs process un, lai panāktu Saeimas vairākuma atbalstu V. Dombrovska valdības lēmumiem, JL brīžiem nāksies ielaisties darījumos gan ar A. Šlesera LPP/LC, gan ar opozicionāriem no Saskaņas centra un Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā.
Nepatīkamākais, protams, ir tas, ka atsevišķos jautājumos, tādos, kā, piemēram, par pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmju plašāku piemērošanu, balsojumu iznākums draud kļūt neprognozējams. Tieši neprognozējamība varētu radīt visnopietnākās sekas Latvijas starptautiskajai reputācijai, kuru tikai nupat esam sākuši atgūt. Ja Saeimas vairākuma balsojumi notiks, galvenokārt vadoties pēc populisma principiem, negatīva reakcija no starptautisko finanšu tirgu un kredītreitingu aģentūru puses nebūs ilgi jāgaida. Iespējams, tieši to, aizejot opozīcijā, vēlas panākt TP, kam nu ļoti gribētos parādīt, kuri te ir tie stabilitātes garantētāji.